Mērķis zināms – Zaļais kurss

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu.

Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace Kalniņa un “Skandagra Latvija” minerālmēslu produktu un kaļķa produktu grupas vadītājs, raunēnietis Aleksandrs Katiševs, Uldis Rudzītis, zemnieku saimniecības “Jaunieviņas” saimnieks.

Disku­siju vadīja moderators Edgars Plētiens.   

Prasība jāpilda

D.Neiberga: – Ne jau tikai lauksaimniekus, ikvienu iedzīvotāju ietekmē Zaļais kurss. Strādājam    situācijā, kāda ir. Saprātīgi saimniekojot, drīkstam darīt gandrīz visu, taču jāatstāj četri procenti zemes papuvē, lauka un grāvmalas jāatstāj nenopļautas, bet nezāles lien tīrumā. Vai tas pareizi? Daudzi augu aizsardzības līdzekļi ir neefektīvi, ja iepriekšējos migloja vienreiz un pietika, tagad tas jādara trīsreiz. Vai tas ekonomiski un videi draudzīgi?

Lai saņemtu maksājumus, nosacījumi ir jāizpilda. “Zaļais kurss” jāievēro visiem, un noteikumiem jābūt vienādiem. Mums prasības stingras, un tās ievērojam, citur brīvi mēslo laukus, izmanto ķīmiju. Piemēram, Dānijā uz hektāru kartupeļu izmanto tonnu minerālmēslu, mēs uz pusi mazāk. Nespējam  konkurēt ar no citām Eiropas valstīm ievestajiem produktiem.   

K.Sirmā: – Jāatgriežas 1995.gadā, kad Latvijas valdība parakstīja pievienošanos Kioto konvencijai par klimata pārmaiņām. Esam pieņēmuši šos spēles noteikumus un pēc tiem strādājam. Ar laiku rodas aizvien jauni jautājumi, veidojas izpratne. No 2013.gada strādājam ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem un vērtējam lauksaimniecības siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas līmeņus augkopībā, lopkopībā. Ir cieša sadarbība ar zinātniekiem. Lauksaimniecība nav atraujama no zemes izmantošanas, tātad arī mežsaimniecības, vērtējam, kā zemes lietošanas maiņa ietekmē lauksaimniecību. Top    bioekonomikas stratēģija.    Mēs mākam izaudzēt, jādomā, kā pārstrādāt, neizvest izejvielas.   

Kad Eiropas Komisija sagatavo kādu priekšlikumu, tas tiek analizēts. Tā ir    neredzamā daļa, cīņa par mūsu lauksaimniekiem izdevīgākiem noteikumiem. Vienmēr pretī liekam argumentus, ka sociālekonomiskā situācija Latvijā ir citāda nekā citās valstīs, tāpat klimatiskie apstākļi, arī ģeopolitiskā situācija un mums ir mantojums no padomju laika.

Ja kāds domā, ka Latvija nesasniegs kādu Zaļās politikas mērķi, tas ir maldīgi. Augu aizsardzības līdzekļi Eiropas Savienības valstīs tuvākajās desmitgadēs kopumā jāsamazina par 50%, bet katrai valstij savs sasniedzamais mērķis. Iepriekš pieņemtie nosacījumi ir apturēti un tiks pārskatīti, to panāca Eiropas valstu zemnieki.

Latvija vienmēr var sevi aizstāvēt. Jāmeklē sava koalīcija starp dalībvalstīm, vienā jautājumā viedoklis sakrīt ar Baltijas valstīm, citā mums katram sava izpratne. Ja vien teiksim, ka mums kaut kas nepatīk, karavāna ies tālāk, jo lielās valstis ir vienojušās.

Jādara gudrāk

D.Kalniņa: – Mums kā konsultāciju centra speciālistiem ir iespēja saprast abas puses – gan kā veidojas likumdošana, gan tās izskaidrošana. Pēdējie divi gadi bijuši sarežģīti. Sākotnēji Eiropas nostādnes par Zaļā kursa prasībām bija striktas un ļoti atšķirīgas no iepriekšējā ES plānošanas perioda. Lielo politiku veido un virza lielie politiķi. Visi esam vēlētāji, katram savas prioritātes. Iesaistās arī daudzas organizācijas, lai panāktu savus mērķus. Rezultāts vienmēr ir kompromiss.

Lauku konsultāciju sistēma izveidota, lai palīdzētu      pamainīt vai piemērot savu dzīvi, saimniekošanu jaunajiem apstākļiem. Zināšanas ir    ātri jāapgūst un jāizmanto. Pēdējos divos gados, vērtējot un spriežot par normatīvajiem aktiem, bijusi sajūta, ko līdzībā varētu raksturota tā: sēžam vilcienā, kas brauc uz Valku, bet nonākam Alūksnē, jo uz turieni labāks ceļš.   

Emisijas jautājums cieši sa­istīts, kā apstrādāt zemi, kādas kultūras sēt, vai ziemā augsnei ir segums, vai dzīvniekiem dod    kvalitatīvu barību. Nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Mēģinām skaidrot, katram sava pieredze, pārliecība un prioritātes, bet jāatrod kopsaucējs.

K.Sirmā: – Zaļā kursa īstenošana ir dārga. Lauksaimniekus ietekmē enerģētika, klimats, transports, ēku siltināšana. Lai viss notiktu, nerunājam aiz muguras, apsēžamies un izdiskutējam. Varbūt sarunas būs karstas, bet mēģinām, tām jābūt visos līmeņos, un mērķiem vienādiem. Gribas atgādināt – Latvija var strādāt nevis vairāk, bet gudrāk. Lai strādātu gudrāk, jānāk kopā, jādiskutē, jārod kompromiss ne tikai lauksaimniekiem ar Zemkopības ministriju. Es un kolēģi bijām pārsteigti, ka Somijas Zemkopības ministrijā štatā ir antropologi. Somi uzskata, ka tieši antropologi lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, zivsaimniekiem vislabāk var    izskaidrot vajadzīgos lēmumus.

D.Neiberga: – Savulaik intensīvi piedalījos ministrijas dažādās darba grupās, izrunājām, zemnieki vienojās, nākamajā nedēļā aizbraucu, runātais mainījies par 180 grādiem. Varam runāt, bet nekas nemainās. Rīgā viss ir kārtībā, bet no Pētergaiļa visu Latviju neredz.

Globālais tirgus rada, zemniekiem  jāsamazina

Uldis Rudzītis, zemnieku saimniecības “Jaunieviņas” saim­nieks: – Runājam par emisijām, bet graudus vedam pāri visai Eiropai. No Spānijas ievedam kartupeļus, jo pašiem izaug par nedēļu vēlāk. Tas nekas, ka tie ir 3,5 tūkstoši kilometru. Tāpat ar graudiem. Eiropai jāsaprot, ka tā patērē Krievijas graudus, kas audzēti ar tādiem aizsardzības līdzekļiem, uz kuriem mums pat aizliegts paskatīties. Lielie koncerni Itālijā    nopērk, pārstrādā un atved miltus arī uz Latviju.   

D.Neiberga: -    SIA “Pasāža” graudus nevadā, lopiem izaudzējam paši, dzirnavas ir pašiem, CO² cenšamies samazināt. Pērkot lopbarību no pārstrādes uzņēmuma, katrs grauds ir vairākkārt pārvadāts.

K.Sirmā: – Graudu tirgus ir biržā, un uzņēmēji ieinteresēti pārdot par labu cenu, lai investētu attīstībā. Graudiem tāpat kā naftai nav robežu. Esam ES, ir brīvais tirgus. Bet no trešajām valstīm tiešām graudus ieved, tā ir. Caur Latviju ne, caur citām valstīm. Daudz runājam par īsajām piegādes ķēdēm, mēs varam maksimāli kļūt pašpietiekami, vairāk ražot uz vietas. Graudus izaudzējam daudzkārt vairāk nekā patērējam, ir jārada pievienotā vērtība. Labs piemērs    ir “Latraps”, kas cels zirņu pārstrādes rūpnīcu.   

Kropļota konkurence

D.Neiberga: – Mums prasības stingras, bet citur brīvi mēslo laukus, izmanto ķīmiju. Daudzi Eiropas lauksaimnieki izmanto Krievijas minerālmēslus, kas ir krietni lētāki.

A. Katiševs: – Lauksaimni­e­cība ir bizness, graudus tirgo biržā, un konkurences cīņā mūsu lauksaimnieki zaudē. Patlaban ir absurda situācija    – minerālmēslu ražotājs no Francijas piedāvā mums savu produkciju, jo te var pārdot dārgāk. Francijā puse minerālmēslu tiek ievesta no Krievijas. Kā mūsu zemnieki var konkurēt kaut vai ar francūžu izaudzētajiem graudiem? Mums kā uzņēmumam ir svarīgi, lai lauksaimnieki ir konkurētspējīgi, ja tādi nebūs, arī mums nebūs biznesa.   

K.Sirmā: -    Darba grupās ir runāts par minerālmēslu importu. Ir faktori, kurus mēs nevaram ietekmēt.   
A.Katiševs:  – Nav problēma sagādāt minerālmēslus, esam veduši arī no Amerikas. Viss atkarīgs no cenas. Lielu kuģi ar amonija nitrātu atvest uz Latviju nedrīkst, jo nevienai ostai nav atļaujas to pieņemt. Vedam uz Lietuvu, Igauniju, maksājam tur muitas nodokļus, PVN, cilvēkiem ir darbs.   

Lauksaimnieki dara ļoti daudz, lai ievērotu prasības, iegādājas jaunu tehniku, kas nodrošina precīzu agrotehniku. Pēdējos divos gados ir samazinājies pārdotais    minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu daudzums. Latvijas minerālmēslu tirgus ir    680 tūkstoši tonnu, divu gadu laikā tas samazinājies līdz 490 tūkstošiem tonnu.

Esam pašpietiekami

D.Kalniņa: – Zaļā kursa jautājums ļoti plašs. Nesen piedalījos diskusijā par mūsu pašpietiekamību. Tika uzsvērta mūsu tautas mentalitāte, spēja domāt uz priekšu, uzturēt un saglabāt resursus.     

U.Rudzītis:    – Polija ir panākusi pašpietiekamību. Vai    ir analizēta situācija Latvijā?   

K. Sirmā: – Ir analīzes. Mēs pārsniedzam pašpietiekamību olu, graudu, piena, gaļas ražošanā, mums trūkst dārzeņu, ogu, produktu nozarēs, kur ir lielāka nodarbinātība. Polijā strādā daudz viesstrādnieku, Latvijā ir cita politika.

Pašpietiekamība ir ilgtspēja, kur sabalansēti sociālie, ekonomiskie un vides aspekti. Kad runājam par pašpietiekamību, nedrīkst aizmirst    par zemes pārdošanu    ārzemniekiem, kuri apstāda dabiskās pļavas, lauksaimniecības zemi. Jo nabadzīgāki esam, jo par sviestmaizi savu zemi pārdodam. Ministrija nevar visu atrisināt. Vai paši esam spējīgi uzņemties riskus, kuru ir aizvien vairāk, -    finansiālie, klimatiskie, ģeopolitiskie?

D.Kalniņa: – Vajadzīga daudzveidība: mazās un lielās
saimniecības, konvencionālās, bioloģiskās un integrētās. Daudzveidība palīdz izdzīvot. Ja ir valsts atbalsts,  saimniecības un nozares attīstās.

A.Katiševs: – Daudz runājam par sliktām lietām, bet neesam ne maza, ne nabadzīga valsts un tauta, esam bagāti. Kur vēl ir tā, ka jebkurā vietā iesēj sēklu un tā uzdīgs? Sevi nodrošināt  ar pārtiku nebūs problēmu.   
D.Neiberga: – Cik tā maksās?

U.Rudzītis: – Dzīve mums ir laba, jo sēžam un runājam, lai tā    būtu labāka. Ja spēsim paši novērtēt savus ražotājus, kā to dara citās valstīs, būs vēl labāk. Latvijas zemnieki ar prasībām tiks galā, un Latvija būs zaļa. Lai Eiropa mācās.