Straupes mednieku biedrības „Mārkulīči” tradīcijām ir pusgadsimta pamats.
Par to, kā tās izpaužas šodien, saruna ar vadītāju Vilni Jaunzemu, medniekiem Otto Abzalonu un Jāni Brenci.
– Ja saskaita Latvijas mednieku festivālos iegūtās godalgotās vietas gan kopvērtējumā, gan atsevišķās disciplīnās, jāsecina, ka jūsu kolektīvs ir visaugstāk novērtētais valstī. Kā tas izdodas?
V.Jaunzems: -Nekaunamies sacīt, ka Minhauzena festivālam gatavojamies. Trenējamies šaušanā un izmēģinām citas disciplīnas. Šogad viens mūsējais sponsorēja mehāniskā buļļa īri. Jāt ar bulli pamēģināja/raudzīja/lūkoja/riskēja visi, līdz atradām labāko kovbojmeiteni. Festivālā viņa dabūja trešo vietu. Uzskatu, ka aizbraukt uz festivālu ar nesagatavotu komandu man būtu ļoti neinteresanti. Izpaliktu arī komandas kopības sajūta, ko nostiprinām treniņos.
O.Abzalons: – Iegūt augstas vietas nekad iepriekš neplānojam, bet, ja gadās, tad, protams, tas ir gandarījums. Patīkami, ka darbs nesis rezultātus. Komandā piedalās arī bērni, ģimenes locekļi, radi, aktīvie straupieši, ne tikai mednieki.
J.Brencis: – To varam izdarīt tāpēc, ka mums kopš 1999.gada ir sava bāze – “Mārkulīči”, vienīgā sertificētā šautuve rajonā. Tās veidošanā piedalījušies arī kaimiņu kolektīvi – Lēdurgas, Daibes, Rozulas, Raiskuma mednieki, un strādāja visi mūsējie. Bet, protams, visvairāk kopējo ideju īstenošanā iegulda Vilnis.
O.Abzalons: – Sportiskais gars nāk līdzi no pirmsākumiem. Pirmās šaušanas sacensības notika 1948. gadā Baukalnā.
J.Brencis: – Mednieku kolektīvi sāka veidoties pēc kara, es gāju līdzi tēvam. Atceros tās sacensības. Tas bija ievērojams notikums. 50.gados medībās droši ņēma līdzi bērnus, jauniešus. Dzinējos gāja jau no astoņu gadu vecuma.
O.Abzalons: – Vēlāk nāca laiks, kad to stingri aizliedza. Tādēļ jauno kļuva mazāk. Bet nu jau atkal medības kļūst populāras. Pašreiz kolektīvā no 30 biedriem septiņi ir jaunāki par 30 gadiem.
– Jūsu kolektīvs sāka rīkot rajona mednieku sacensības.
V.Jaunzems: – Raiskuma mednieks Voldemārs Zālītis izteica domu, ka nepieciešams dibināt rajona mednieku apvienību. Mēs ieteicām sākt ar rajona sacensībām. Lai cilvēki sapazīstas, lai sāk veidoties attiecības. Organizēšanā piedalījās arī Daibes, Rozulas un Raiskuma mednieki. Šogad notika otrais čempionāts, piedalījās 14 komandas. Nav slikti, bet varēja būt vairāk, jo medību kolektīvu ir vismaz 50.
O.Abzalons: – Valmierā rajona mednieku biedrība darbojas, risina kopējas lietas. Piemēram, pieņemti noteikumi, kas paredz, ka pirms sezonas visiem medniekiem jānoliek eksāmens šaušanā. Uzlabojas šaušanas prasme, medību kvalitāte.
V.Jaunzems: – Arī savā kolektīvā pirms katras dzinēju medību sezonas sākuma rīkojam šaušanas eksāmenu, arī trenēties ir iespēja. Varbūt tāpēc mūsējiem ir samērā augsts līmenis. Uz šī gada rajona sacensībām seši labākie šāvēji dažādu iemeslu dēļ netika. Domāju, labi vien, lai balvas tiek citiem. Bet tomēr atkal labākie rezultāti bija mums. Pārliecinājāmies, ka varam izveidot divas teicamas komandas.
Mednieki šaušanas prasmi var apgūt tikai no pieredzes. Literatūras par šiem jautājumiem nav. Katrs mācās no savām kļūdām. Man rezultāti nāk ar lielu uzcītību. Pierakstu šaušanas gaitu, analizēju šāvienus, ieroču īpatnības, cenšos izdarīt secinājumus. Bet dažiem cilvēkiem prasme trāpīt ir dieva dota. Mūsu kolektīvā tāds ir Jānis Mežaraups. Ko panāku ar treniņu un aprēķiniem, viņš, vienkārši paņemot bisi un izšaujot.
– Viens no mednieku pienākumiem ir dzīvnieku piebarošana. Kā organizējat to?
V.Jaunzems: – Manuprāt, barošanai jābūt tikai kā palīdzībai kritiskos brīžos. Turējāmies šī pie principa. Bet citi kolektīvi baro, cik spēj. Pērk dārgu, labu barību. Dzīvnieki migrē no vietām, kur ir dabiskā barības bāze, uz vietām, kur tos piebaro. Tagad arī mēs plānojam vākt naudu un piepirkt barību, jo citas izejas nav. Taču, protams, arī līdz šim esam organizējuši piebarošanu, ierīkojuši barotavas, gādājuši sienu, audzējuši labību. Šos darbus sadalām pēc brīvprātības principa un katra iespējām. Mūsu mērķis ir nodrošināt, lai ikviens, arī tas mednieks, kuram nav lielas rocības, var piedalīties kolektīva dzīvē un iet medībās. Tagad publiski vīpsnā, ka “medības, meitenes un jahtas ir bagāto izpriecas.” Nezinu, kā par citu, bet par medībām mēs tam nepiekrītam.
– Patlaban tiek slēgti līgumi par medību platībām. Vai īpašnieki neierobežo medniekus?
J.Brencis: – Mūsu medību platība atrodas ļoti daudzos īpašumos. Gadās saimnieki, kas pasaka, ka “manā mežā neviens nemedīs.” Vislielākās problēmas tas rada, ja šis īpašums pārgriež medību teritoriju, jo tajā nedrīkst būt pārrāvumu. Cenšamies meklēt kopēju valodu. Šogad līgumā esam paredzējuši punktu, ka no dižmedījumiem īpašniekam pienākas daļa. Ne jau gaļas, bet cieņas dēļ. Un apņemamies arī ziņot, ja medību laikā viņa teritorijā redzam kādas nelikumības.
V.Jaunzems: – Pavisam mūsu ziņā ir apmēram seši tūkstoši hektāru, no tiem apmēram tūkstotis Gaujas Nacionālajā parkā, kur medību noteikumi ir ļoti drakoniski. Pavisam līgumi jāslēdz ar 250 īpašniekiem. Tas nav vienkārši, taču, beigu beigās, galā tiekam.
– Vai jūsu platībā ir daudz zvēru?
V.Jaunzems: – Uzskaite patieso situāciju neparāda. Piemēram, aļņi migrē. Vienu un to pašu alni pieskaita viens kolektīvs, otrs un vēl trešais. Tāpat ar staltbriežiem, kuri staigā lielus gabalus. Arī cūkas pārvietojas.
Bet viena lieta ir dzīvnieku skaits, otra – kvalitāte. Staltbriežu trofejas ar katru gadu kļūst nevērtīgākas. Mednieki šauj pusaugu briežus. Vajadzētu paciesties, lai izveidojas skaistas trofejas un lai briedis pagūst savas labās īpašības nodot nākamajām paaudzēm. Taču to var izdarīt tikai tad, ja apkaimes kolektīvi vienojas saudzēt jaunos briežus, nešaut.
-Vai mednieki arī Ziemassvētkus svin kopā?
O.Abzalons: -Nē. Ziemassvētki ir ģimenes svētki. Kopā nākam sezonas noslēgumā, tad novērtējam padarīto. Medību laikā uzskaitām mednieku aktivitāti, medību rezultātus, šāvienus pa medījumu. Pavasarī datus apkopojam un piešķiram apbalvojumu par labāko trofeju, ir balvas aktīvākajam šāvējam, veiksmīgākajam medniekam, arī labākajam garāmšāvējam. Sveicam arī aktīvāko mednieku. Iepriekšējā sezonā tas bija kolektīva vecākais biedrs, 82 gadus vecais Jānis Jaunzems.
Komentāri