Gada nogalē vairāk vai mazāk padomājam, kāds bijis aizvadītais gads. Zinu, ka nav jau tam īsti laika – darbs dzen darbu, vēl līdz gada beigām gribas daudz ko pabeigt, lai jaunā gadā nepaliek nekādas astītes, parādi, nepadarīti darbi, nenokārtotas attiecības.
Patiesībā tā ir tikai māņticība un iekšēja vēlme, jaunu gadu sākt „tīram”. Atceros, kā skolas laikā katra mācību gada sākumā priecājos par tīrajām burtnīcām, jaunajām pildspalvām un zīmuļiem. Tad vienmēr bija apņēmība, ka šogad jau nu noteikti tajās rakstīšu daudz rūpīgāk un vispār mācīšos centīgāk. Nu, pirmās dienas apņēmība turējās, bet pēc tam… kā nu bija, tā bija. Tā arī tagad – apņēmība jauno gadu sākt jauki un skaisti un tā arī nodzīvot atkal ir aktuāla. Tāpēc padomāju, kā šī apņēmība tika pildīta 2006. gadā. Sapratu, ka patiesībā es ne tā vērtēju. Nav taču jāskatās, kas man šogad nav izdevies, bet gan kas ir izdevies un ko man šis gads labu ir nesis. Un šis gads tiešām man nesis ļoti daudz laba – iespējams, ka šis bijis ar labo bagātākais gads. To noteikti sapratīs tie, kam mājās ir mazs bērniņš. Katrs viņa jaunais sasniegums šķiet kaut kas īpašs, visai pasaulei paziņojams. Un kā nu ne, ja mazais cilvēks mācās dzīvot šajā pasaulē, sāk rāpot, sper pirmos soļus, iedod pirmo buču, izdara pirmās blēņas. Tas taču ir svarīgi. Tikai šādos brīžos saproti, ka cilvēkam patiesībā vajag ļoti maz, lai viņš justos laimīgs, lai aizmirstu nebūšanas. Nu kā var domāt par kaut ko nepatīkamu, ja tev pienāk mazs ķipars, uzsmaida un sniedzas iedot buču.
Paralēli priekiem ir daudz rūpju. Tev vairs nav īsti laika sev – mazais cilvēks pilnībā okupē tavu laiku, domas un vēlmes. Bet tās ir rūpes, kas daudz ko iemāca. Agrāk teorētiski zināju, ka vecāki mīl savus bērnus, daudz ko spēj izdarīt viņu labā. Tomēr agrāk tie bija patukši vārdi. Tagad to nevis saprotu, bet izjūtu ar visu būtību. Agrāk, par citu bērnu nelaimēm izlasot, man, protams, bija žēl, bet tas ātri vien aizmirsās. Tagad šie stāsti ieduras kaut kur dziļi sirdī, kamols iespiežas kaklā un acis paliek mitras. Mani pārņem divējādas sajūtas – lielas bailes, ka tas varētu notikt ar manu bērnu, un milzīga laime, ka nekas tāds tomēr nav noticis, ka viņš ir vesels, viņš ir ar mani un viss ir kārtībā. Šādos brīžos tad arī saprotu, kas man no iepriekšējā gada jāieraksta dzīves atmiņu grāmatā un kas domāts papīrgrozam.
Komentāri