Trešdiena, 24. jūlijs
Vārda dienas: Kristīne, Kristīna, Krista, Kristiāna, Kristiāns

Mātes un bērni gūst cerību

Druva
23:00
11.05.2007
14

“Cerību centrā” Straupes pagasta “Rutmaņos” dzīvo piecas jaunās māmiņas. Likteņa pagriezieni viņas no dažādiem Latvijas novadiem atvedušas šurp, lai dzīvotu kopā ar saviem dažus mēnešus vecajiem bērniem.

““Cerību centrs” vispirms darbojās Dukuros, tad Melturos, bet kopš oktobra ar Latvijas metodistu baznīcas atbalstu mūsu mājvieta ir Straupē, “ stāsta biedrības “Cerību centrs” Straupes mājas vadītāja Rigonda Verdenfelde.

“Cerību centrs” meitenēm, kuras gaida bērniņu un kurām nav īstu māju, kad mazulis piedzimis, ir gan mājvieta, gan dzīves skola. Viņas te mācās gatavot ēst, rūpēties par sevi un bērnu. “Diemžēl meitenes neprot pašu vienkāršāko, viņas augušas kā patērētājas, dzīvojušas vai nu bērnu namos, vai nelabvēlīgās ģimenēs. Lielākoties ir nepilngadīgas, kad sasniegs 18 gadus, cerams, pratīs sākt patstāvīgu dzīvi. Kad meitenes jau būs iemācījušās tikt galā ar sevi un bērnu, varēs pārcelties dzīvot uz “Cerību centru” Liepā. Arī par to gādā Latvijas metodistu baznīca. Liepā jau būs viss jādara patstāvīgi, tur nebūs auklīšu. Pagaidām viena meitene no Straupes pārcēlusies uz Liepu. Pārējām vēl daudz jāmācās,” stāsta Rigonda. Mamma Rigonda

Rigonda ir jauna sieviete. Kā pati saka, viņai ir brīnišķīga ģimene, kurā aug divi dēli un meita, mazākajam tikai četri gadi. Arī viņa savu bērnību par ļoti saulainu nesauc. Dzimusi Skujenē, tagad dzīvo Cēsīs. Jau sešus gadus Verdenfeldi ir audžuģimene. Patlaban tajā dzīvo māmiņa ar deviņus mēnešus vecu meitiņu. Kā Rigonda nokļuva “Cerību centrā”, ir stāsts ar laimīgām beigām. “”Ainas šovā” bija saruna ar Marutu, kura dzīvoja Raunā “Pakāpienos”, viņai laiks, ko tur var uzturēties, bija beidzies. Tika aicināts, vai kāds negribētu jauno māmiņu ar bērnu paņemt pie sevis. Mani ieinteresēja, kāpēc nepilngadīga meitene šādi meklē palīdzību. Vai tad neviens sociālais dienests nepalīdz? Kad ar vīru aizbraucām uz Raunu, Maruta bija projām, viņai esot dzīvoklis. Mani urdīja, kā meitene dzīvo. Aizbraucām. Marutas dzīvoklī kādreiz bijis bārs. Vienā tumšā noliktavas telpā, kur pa vidu plīts, atradu Marutu. Un arī viņas 22 gadus vecā māsa Karīna dzīvoja turpat. Viņa gaidīja bērnu. Zvanīju uz pašvaldību, kuras teritorijā Karīna dzīvoja, tur saņēmu pārsteidzošu atbildi: “Viņa ir pilngadīga, kā zināja bērnu ieņemt, tā arī lai zina, kā dzīvot. Man tas bija šoks. Tā tiku pie divām meitenēm,” stāsta Rigonda. Maruta tagad strādā dzimtās Krāslavas ziedu veikalā, Karīna ir bērnu aukle Rīgā. Abas atradušas savu vietu dzīvē.

Runājot ar meitenēm, Rigonda izpratusi reālo situāciju. Nepilngadīgās grūtnieces, kurām nav izglītības, nav kur dzīvot, ir bezpalīdzīgas, nav, kas viņām palīdz gan ar padomu ikdienas lietās, gan materiāli. Protams, piecas, sešas jaunās māmiņas audžuģimene pieņemt nevarēja. Laimīga nejaušība lika Rigondai satikties ar metodistu Rīgas 1.draudzes mācītāju Gitu Medni. “Un mans sapnis piepildījās. “Cerību centrā” varu meitenēm palīdzēt,” tagad saka Rigonda un piebilst, ka prieku sagādā mazo bērnu mīļie smaidi.

Rigonda uzsver, ka “Cerību centrā” meitenēm jānonāk pusgadu pirms dzemdībām. Tad nākamā māmiņa var gan iemācīties rūpēties par sevi, gan draudzīgā ģimenē gaidīt bērnu. Rigonda pati ir klāt arī dzemdībās. “Viņa ir mūsu mamma un bērnu vecmamma,” tā sarunā atzina jaunā māmiņa Jūlija.

Rigonda “Cerību centrā” uzklausījusi daudzus izmisuma stāstus. Kāda mamma, kuras bērnam gads un divi mēneši, saņēmusi 36 latu pabalstu, nopirkusi pārtiku, zāles bērnam un bezcerībā bijusi gatava ar bērnu ielēkt Daugavā. Nedēļu pati vispār nebija ēdusi. Labi, ka kāds pateicis, lai Rīgā iet uz “Cerību centru”. “Tu esi pilngadīga, tiec pati ar visu galā. Ko var palīdzēt pašvaldība? Iedot desmit latus. Bet tas nav risinājums,” saka Rigonda. Bērnu namā drīkst dzīvot līdz 18 gadu vecumam. Ja paliec stāvoklī, tas jāatstāj, ja negribi taisīt abortu, ej prom. Ja bērns piedzimst, atstāj dzemdību nodaļā,” stāsta Rigonda un piebilst, ka meitenes ļoti cer, ka reiz tiks pie sava dzīvokļa. Pagaidām vēl nevienai no “Cerību centra” šis sapnis nav piepildījies. Rindas ir katastrofālas. Bet Rigonda piebilst: “Solījumi ir. Bet patiesībā taču katrai pašai par sevi ir jādomā. Kāpēc man nekad neienāk prātā, ka varu iet un teikt – man pienākas. Man pašai dzīvē jācīnās. Bet, ja kādā brīdī man ir problēmas, tad ir kādam jāpalīdz.” Alkst mīlestības

Meiteņu dzīves sarežģījumu un problēmu pamatā – alkas pēc mīlestības. Un tad uzrodas kāds, kurš to piedāvā, bet, tiklīdz uzzina, ka meitene stāvoklī, mīlestība beidzas.

“Nevienai no viņām nav izpratnes, kas ir mātes mīlestība. Kāda meitene teica: “Es mīlu savu bērnu!”, bet nesaprata, kā tas ir. Kliedza uz mazo, raustīja viņu. Es sēdēju un raudāju, jo arī nezināju, ko darīt, līdz sapratu – viņa nemāk mīlēt. Sākām viņai dāvināt nieciņus kā mazam bērnam, savu reizi noglāstīt galvu. Meitene atplauka. Vairs nebaidījās noglaudīt savam bērnam galviņu, varēja paņemt viņu rokās, tās vairs netrīcēja. Meitene atzina, bijis bail ņemt rokās, ka nesalauž,” stāsta Rigonda. Kāda meitene “Cerību centrā” pirmoreiz mācījusies paņemt rokās slotu, lai izslaucītu istabu, cita pirmoreiz ēdusi frikadeļu zupu.

“Cerību centrs” atrodas gana tālu no veikaliem, kafejnīcām, te tuvumā nav nekādu meitenēm ierasto izklaižu. Kā meitenes saka – prom no civilizācijas. Brauciens uz veikalu iepirkties, kad saņemta bērnu nauda, vai pie ārsta ir notikums. “Lai kāda dzīve tagad, vilina tā, kādā viņas izaugušas, jo tā šķiet normāla,” atzīst Rigonda. Kāds dzīvesstāsts

Jaunietes par savu iepriekšējo dzīvi negrib runāt. Negrib atcerēties, vēlreiz uzplēst brūces, kas nav sadzijušas. Rožu ziedu ceļā uz “Cerību centru” nav bijis, vien ērkšķi. Kad uzrunāju Jekaterinu, viņa piekrīt, vien piebilst, lai Rigonda arī ir klāt. Jekaterina ir vienīgā no piecām meitenēm, kurai ir pamatskolas izglītība. Viņai ir 17 gadi. “Katja ļoti rūpējas par meitiņu. Viņa nenopirks sev jaunu čību pāri, kaut no vecajām pirksti lien ārā, bet bērnam kādu suliņu, drēbītes. Viņa ir sapratusi, ka meitas dēļ ir kaut kas jāupurē,” tā Jekaterinu raksturo Rigonda.

Jekaterina ar prieku stāsta, ka sešus mēnešus vecajai Emīlijai gaidāmas kristības. Pati viņa ir kristījusies. Tad atbrauks Jekaterinas audžumamma, viņas meita, tētis.

Līdz gada vecumam viņa dzīvojusi ar mammu un tēti, tad mammai atņemtas vecāku tiesības, meitene nonākusi bērnu namā, kur nodzīvojusi līdz četru gadu vecumam. Tad tēvs paņēmis savā jaunajā ģimenē. Padsmitnieces vecumā tēvam nelikusi mieru, ka grib redzēt īsto mammu. Satikusi. “Nožēloju, ka satiku. Tādu māti es nevienam nenovēlu,” ar sāpēm balsī saka Jekaterina. Četrpadsmit gadu vecumā Jekaterina aizgāja no mājām, klaiņoja. Kāpēc, par to viņa negrib runāt. Kad jautāju par attiecībām ar tēvu, meitene ir tieša: “Mēs viens otru ienīstam, nespējam atrasties vienā telpā. Ar audžumammu salīgu mieru. Viņa dažkārt piezvana, Emīlija ir viņai mīļa mazmeita.” Policija klaiņojošo Jekaterinu nogādāja patversmē – bērnu namā. Tēvam tika pārtraukta vecāku vara. “Draudzene iepazīstināja ar savu bijušo draugu. Viņš dzīvoja tajā pašā rajonā, viņam kopā ar māsu bija dzīvoklis. Man bija 15 gadi, viņam 24. Gandrīz gadu nodzīvojām kopā, bieži paliku pie viņa, ne patversmē. Viss bija normāli, runājām, ka precēsimies. Es vēl domāju, vai gribu. Tad sapratu, ka esmu stāvoklī. Pateicu.Viņš ieteica taisīt abortu. Vēlāk arī, ka tas neesot viņa bērns, “ stāsta Jekaterina un klusi piebilst, ka vienu brīdi arī pati domājusi par abortu. ”Puiša māsa mēģināja pierunāt. Aizgāju uz poliklīniku, saņēmu norīkojumu, bet līdz kabinetam neaizgāju.” Patversmē Jekaterinai teikuši, ka pašai jāizvēlas, kā rīkoties. Arī nākotnē solīts atbalsts. Sociālā darbiniece meiteni atveda uz “Cerību centru”.

Pirms dzemdībām puisis interesējies par Jekaterinu, tad devis ziņu, ka gribot redzēt meitu. “Pateicu, lai brauc, bet redzēs tikai no desmit metru attāluma,” pārliecinoši saka Emīlijas mamma.

Tālāko nākotni Jekaterina daudz neplāno. Vienīgā cerība, ka dabūs dzīvokli, tad meita varēs iet bērnudārzā, pati strādās, mācīsies.

Atbalsts sievietēm

Tāda ir “Cerību centra” misija. Palīdzēt meitenēm dzīvē izšķirīgā brīdī, dot mājvietu, padomu.

“Bija doma, ka mums būs māja, kurā dzīvo piecas meitenes, bet nepieciešamība ir daudz lielāka. “Cerību centram” ir vēl citi projekti. “Rutmaņos” vairāk par piecām jaunajām māmiņām nedzīvos, lai nebūtu kā lielā sociālā centrā, bet ģimenē,” domās dalās Rigonda un atceras, kā meitenes te dalījušas lomas. “Viņas ir mūsu bērniņi, kā ģimenē, kur visi skrien darbos, te ir arī auklītes.”

“Cerību centrā” ar meitenēm tiekas psihologs, viesojas mācītāja Gita Medne, kura ir arī biedrības valdes priekšsēdētāja, bērnus apciemo ģimenes ārste, meitenēm notiek dažādas nodarbības, kopā tiek svinēti svētki. Mātes dienā centra darbinieces gatavo meitenēm pārsteigumu. Dienas lielākā daļa jaunajām māmiņām paiet rūpēs par bērniem.

“Esmu priecīga, ka viņas grib lepoties ar saviem bērniem,” ar gandarījuma saka Rigonda. Viņa un jaunietes ir pateicīgas visiem, kuri palīdz finansiāli un materiāli. Televīzijas akcijā “No šūpulīša uz šūpulīti” sagādāts bērniem tik nepieciešamais apģērbs. Meitenes dzīvo mājas otrajā stāvā. Pirmais jāremontē, jāiekārto. “Cerību centra” direktore Dzintra Albuže raksta projektus, lai piesaistītu līdzekļus. “Meitenes sapņo, ka gaitenī varētu būt kāda liela puķe, ka ērti būtu plaukti viesistabā… Ir

daudz atsaucīgu cilvēku, kuri ziedo, saprotot, cik katrs sīkums te vajadzīgs, lai jaunās māmiņas un bērni justos laimīgi un ērti,” saka Rigonda.

…Spīd pavasara saulīte. Tikko nolijis lietus. Visapkārt smaržo, nenorimuši dzied putni. Pa ceļu, bērnu ratiņus stumdamas, iet piecas mammas…

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
9

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
22

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
76

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
46

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Sniega kupenas vasarā. Hortenzijas

00:00
23.07.2024
85

Iebraucot Stalbes pagasta “Ozolkalnos”, pie norādes zīmes zied hortenzijas. “Man patīk visas puķes,” saka Baiba Svīķe un uzreiz atklāj, ka daudziem šķiet, hortenzijas ir vecu māju puķe, bet tā nav, mūsdienās tā ir tik moderna un dažāda. “Ziedi kupli, to krāsa mainās, cēla, liels krūms ar vieglumu,” tā Baiba raksturo hortenziju un uzsver: “Ja tās […]

Mazajam liepēnietim Kārlim īpaša uzmanība

00:00
22.07.2024
55

Vidzemes slimnīcā sagaidīts šī gada 400. bērniņš – puisītis Kārlis, kurš piedzimis liepēniešu ģimenei, informēja Vidzemes slimnīcā. Pasauli satikt Kārlis ieradās 10. jūlijā plkst. 11:52, mazulis dzimšanas brīdī svēra 3020 g un bija 51 cm garš. Tā kā arī abiem vecākiem – Kristiānai un Kristiānam – vārds sākas ar K, arī jaundzimušajam dots vārds, kas […]

Tautas balss

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
25
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
15
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Skujenes pazīšanās zīme - neasfaltēti ceļi

10:54
23.07.2024
14
Autobraucēja raksta:

“Mūsu pagastu, Skujeni, viegli atrast. Šeit nekādas ceļazīmes nav vajadzīgas. Ja sākas neasfaltēts ceļš (Krustakrogs- Skujene), dodieties tik tālāk un būsit Skujenē. Ceļmalās, kur krūmi, samaziniet ātrumu, aiz tiem sekos līkums. Mierīgi braucot, nepārsniedzot ātrumu, nokļūsiet uz asfaltētiem ceļiem un droši varēsiet turpināt ceļu – Skujene beigusies!” ar ironiju saka autobraucēja ar stāžu.

Laiks pļaut zeltslotiņas

10:54
23.07.2024
13
1
Lasītāja G. raksta:

“Gar ceļu no pašām Cēsīm, caur Dukuriem un pamazām līdz Valmierai izplatās invazīvās Kanādas zeltslotiņas. Tagad tās sāk ziedēt, drīz izplatīs pūkainas sēklas, kas nākamgad jau veidos biežākas audzes. Cēsu novada pašvaldība un Latvijas Valsts ceļi ir informēti par situāciju, bet pagaidām invazīvos augus nepļauj, taču gar ceļu ir arī Eiropa nozīmes aizsargājamie biotopi,” uzsver […]

Prieks par sakārtoto un skaisto ielu

17:29
15.07.2024
31
Cēsniece O. raksta:

“Cēsīs, atjaunotajā Bērzaines ielas posmā, ierīkoti glīti soliņi un atkritumu urnas, apkārtne tīra. Jauki tur piesēst. Bērzaines iedzīvotāji beidzot ir ieguvēji. Labi sakārtota gan Gaujas, gan Bērzaines iela. Par to prieks,” pārdomās dalījās seniore, cēsniece O.

Sludinājumi