Kad Laima Tērauda atvēra dzīvokļa durvis, ieraudzīju Ziemassvētkus. Viņa vēl tagad tur šo svētku sajūtu, lai iepriecinātu mazbērnus ziemā – gadalaikā, kas šogad aizkavējis sniegu un cilvēkiem ierastajai laika kārtībai nojaucis izjūtas.
Laima viesistabā rāda dīvāna spilvenus ar sniegavīru attēliem, bet uz sienas – mazus sārtus sirsniņveida pušķīšus. Atpūtas krēslu stūrus apvijuši eglīšu rotājumi. „Kur istabā sāka rēgoties caurums, izveidoju pītu dekoru. Kad ziema beidzas, Ziemassvētku rotājumu vietā salieku puķes vai piekaru gleznu,” Laima ar latviešiem neraksturīgu temperamentu kustas pa dzīvokli, izrādot savu mīļo lietu krājumus. Pēc brīža viņa jau atrodas otrā istabā: „Gribu parādīt savu pasauli…” Laima izpleš rokas, it kā šo pasauli vēlētos paņemt klēpī, un saka: “Viss, kas man te ir, būtībā nācis no Noras mācītā, jo arī viņai bija tādi skapji. Noru – rakstnieka Ādolfa Talča, kurš bija viens no Jūlija Vanaga, Aleksandra Čaka, Arvīda Griguļa un Jāņa Sudrabkalna laika latviešu rakstniecības iezīmētājiem, sievu viņa uzskata par savas jaunības dienu praktiskās dzīves skolotāju. Nora bija sieviete, kura lauku meitenei palīdzēja atrast sevi un papildināja vērtējumu par dzīvi un sievišķo temperamentu, jo vecāki Laimas vietā bija gaidījuši dēlu, līdz ar to radinot pie puiku nodarbēm. “Reiz Nora mani pieveda pie spoguļa un lika paskatīties uz sevi. Mugurā man bija pagara mātes kleita ar garām piedurknēm. “Vai tu sev patīc?” viņa jautāja. Nemācēju atbildēt. Tad Nora nogrieza kleitas malu līdz ceļgaliem un saīsināja apģērba piedurknes. Kad kleita bija apvīlēta un es sevi no jauna ieraudzīju spogulī, sapratu, ka šai sievietei bijusi taisnība – iepatikos sev,” atceras Laima. Izrādās, ka satikšanās ar Noru bijusi viena no viņas lielajām iespējām, bet tā nav izmantota, kā pieredzē vērtējam – neapzinoties likteņa mājienus, palaižam garām dzīvi. Liktenis kļūdas necieš
Runājot ar Laimu, prātā nāk latviešu sakāmvārds, ka savu likteni pat zīlnieki nevar paredzēt.
Viņa uzskata, lai nesanāk tā, ka cilvēks jaunībā likteni spēj precīzi salikt plauktiņos. Tādēļ dzīves otrā pusē daudz ko nākas nožēlot, un nekas cits neatliek kā samierināties, ka jaunībā neesi sarēķinājis – pasaulē būs jādzīvo daudzi, daudzi gadi.
Viņa sarunā atgriežas pie Noras un viņas dēla Aļņa. Šo mīlestību Laima nekad neaizmirsīs. „Toreiz mācījos astotajā klasē. Ar Alni biju pazīstama jau no bērnu dienām. Kad paaugos, vecāki ļāva man braukt ciemos pie Talču ģimenes uz Pumpuriem. Viņu māja bija īsta paradīze, kas vienkāršai lauku meitenei bija neredzēts brīnums. Istabu un kabinetu sienas no augšas līdz lejai bija pilnas ar grāmatām. Vienā no istabām bija tikai gleznas – portreti un dabas skati. Gleznās atainotos cilvēkus gan nepazinu, bet, portretos skatoties, sajūta bija garīgi svētsvinīga. Alnim bija fotoaparāts. Tā kā ģimene dzīvoja jūras malā, viņš man rādīja, kā pareizi jābildē viļņi. Tāpēc laikam visu mūžu esmu traka uz fotogrāfijām. Jau tad, kad strādāju auto remonta rūpnīcā par grāmatvedi, sāku fotogrāfijas krāt. Man saglabājušās daudzas, kuras fotografējis kādreizējais rūpnīcas fotovēstures krājējs Ēriks Fridrihsons,” atmiņās pārlecot, stāsta Laima un turpina par Talču ģimeni. “Tā kā Alnis saviem vecākiem bija vienīgais dēls, tad ģimene vēlējās, lai viņiem būtu meita. Domāju, ka savas muļķības dēļ ar Alni neapprecējos. Iespējams, tā ir manas dzīves lielākā kļūda. Precības vēlējās arī Aļņa vecāki, bet manējie – īpaši mamma gribēja, lai precu lauku cilvēku, ar kuru varu veidot saimniecību, kļūstot par īstu laucinieci. Ar Alni jau biju sapratusies. Vasarās viņš brauca pie mums uz Raiskumu. Kolhozā strādāja par ziņnesi, kurš apkārtnes cilvēkiem nesa apkārtrakstu. Toreiz telefons bija retums, bet informācija bija jānogādā. Arī man – vēl pavisam jaunai meitenei – bija jāiet to darīt. Tēvs uz papīra uzrakstīja māju nosaukumus, lai nesajaucu. Piemēram, bija jāiet paziņot, kad notiks pagasta kopsapulce vai kas pagasta dzīvē ieplānots. Kad vasarā šo darbu veica Alnis, gājām divatā. Tas bija kopējs prieks, tādēļ staigāšana ar ziņu nešanu mums iznāca daudz garāka…” kautrīgi atceras Laima, atgādinot visiem mums saprotamu situāciju, ka jaunībā mīlestība pakārtota darbam, kas, protams, tiek izdarīts godam, tik prasa vairāk laika… Gandrīz arhivāre
Aizrunājoties par Noras ietekmi Laimas dzīves veidošanā un viņas dēlu Alni, tikai pēc brīža otrajā istabā jeb, kā Laima pati saka – viņas pasaulē – ieraugu plauktos sakrāto. „Esmu diezgan nenopietna sieviete,” izņemot no plauktiem kaudzi albumu, sevi raksturo Laima Tērauda. Nelielajā istabiņā kā arhīvā stāv mapes un albumi, kuri sevī glabā avīžu, žurnālu rakstus un fotogrāfijas, kas Laimai mūža gaitā likušās svarīgas un aizkustinājušas prātu un dvēseli. Piemēram, katra latviešu aktiera devumam ir savs albums. To ir vismaz 40. Tad izgriezumi no avīzēm, arī no „Druvas”, par svarīgiem notikumiem rajona dzīvē, tos papildina fotogrāfijas. „Man patīk mazi nieki un izdarības, kas citiem varbūt nav pie sirds,” viņa smejoties saka, rādot suvenīru lellītes, kas savāktas ceļojumu laikā pa svešām zemēm – padomju laika Gruzijas, Ukrainas, Krievijas, bet jaunajos laikos jau no Ēģiptes un Grieķijas. Tēva meita
Par savu dzimtas sakņu pirmsākumu Laima stāsta, ka vecāki bijuši laukstrādnieki Priekuļos. Sevišķi māte vēlējusies, lai meita turpinātu ierasto lauku saimniecības kopšanu, kas latviešu cilvēkam dod galveno – iztiku. “Tēvs Raiskuma kolhozā „Cīņa” bija brigadieris un no mazām dienām visos darbos mani vilka līdzi kā puiku. Bija jājūdz zirgs, jāstrādā ar zirga grābekli, jābrauc līdzi meža darbos,” atceras Laima un tagad secina, ka tas nav bijis slikti, devis rūdījumu. Tas savukārt izveidojis gribasspēku. „Man bija ļoti jauks tētis. Viņam vēl nebija 60 gadu, kad nomira ar to pašu nelabo vēzi. Tāda darba, ko viņš nemācētu, nebija. Arī man ne no viena darba nav bail. Ja kaut ko esmu stingri iedomājusies – pa vienām durvīm iekšā un pa tām pašām atkal atpakaļ, līdz esmu izdarījusi to, ko vēlējusies,” viņa vērtē. Vīrs, bet ne īstais
Bībelē Salamans raksta, ka katrai lietais ir savs nolikts laiks – savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties. Laima savos gados (sievietes necieš, ja gadus sauc, bet Laima neprotestē – viņai jau tuvu septiņdesmit. V.R.) ir pārliecināta, ka toreiz attiecībās ar Alni viņai pietrūcis tā prāta, kas ir tagad, mūžu izvērtējot. “Alnis aizgāja armijā. Protams, mēs sarakstījāmies… vēl tagad glabāju viņa vēstules no pirmās līdz pēdējai. Kamēr viņš dienēja, mācījos vidusskolā. Raiskumā bija meža skola, kur mācījās meža tehnikuma zēni. Laikam jau tā ir, ka ilgs attālums un laiks dara savu…,” aizdomājas Laima un stāsta, kā no Sibīrijas atbraukusi izsūtīto Tēraudu ģimene. “Toreiz Raiskuma pagastā sākām spēlēt teātri. Saspēlējos ar Jāni Tēraudu. Riktīgs latvietis, bet no Krievijas atbraucis zēns. Nezinu, kas tur notika? Tagad domāju, ka mīlestība gan tā nebija. Visticamāk, tā bija manas mātes griba, ka ieradies kārtīgs lauksaimnieks, kas meitai Raiskumā cels lielu kūti, kur saimniekot. Jānis Krievijā bija viens no labākajiem traktoristiem,” stāsta Laima un piebilst, ka viņš no izsūtījuma atvedis veselu kastīti ar medaļām. Viņa atzīst, ka Jānis bijis labs un strādīgs cilvēks, bet Laimu kaut kas viņā nav saistījis un nav ļāvis pietuvināties kā dvēseles radiniekam, kā cilvēkam, kurš ir viens no veselā katra sajūtās.
“Pabeidzu vidusskolu un tālāk mācīties neaizgāju. Paklusām Cēsīs meklēju darbu, lai kopā ar Jāni veidotu ģimeni. Darbs, ko atradu, bija vidusskolā, kur kādreiz mācījos. Saimniece mani paņēma strādāt virtuvē. Pēc gada apprecējos ar Jāni Tēraudu. Viņš Rīgā bija pabeidzis mehāniķu kursus. Tai laikā Cēsīs sāka būvēt auto remonta rūpnīcu. Jāni pieņēma darbā par brigadieri auto motoru līnijā. Drīz mums piedzima meita. Pēc tam dēls,” Laima atceras, ka, dzīvojot netālu no jaunuzbūvētās remonta rūpnīcas, tur dabūjusi rēķinvedes darbu. Tad priekšniecība ievērojusi, ka viņa ar savu dzīves vitalitāti un temperamentu var izdarīt vairāk, aizsūtījusi Rīgā uz grāmatvežu kursiem. „Pēc tam 32 gadus nostrādāju auto remonta rūpnīcā par algu grāmatvedi,” viņa pavēsta kā vienu no gandarījumiem, ko dzīvē piepildījusi. “Mana darba vadītāja bija Olga Marčenkova – ļoti labestīga krievu kundze, bet ar izteiktām krievu paražām. Jāteic, ka rūpnīca toreiz bija izteikti krieviska. Kad atnācu strādāt par grāmatvedi, mēs tur bijām tikai divas latvietes. Mācoties krievu valodu, man juka vārdi bungalter un brusgalter. Ar brusgalteri, kas krieviski nozīmē krūšturis, esmu sasmīdinājusi daudzus. Ka man padevās sabiedriskās dzīves organizēšana, to bija pamanījis arī rūpnīcas vadītājs Pēteris Vanags. Kad uz rūpnīcu atbrauca viesi, viņš mani pasauca uzvārīt kafiju un viesus pieņemt. Rūpnīcas gadi man dzīvē aizgāja ļoti jauki.
Visus sava darba gadus rūpnīcā esmu dziedājusi ansamblī un spēlējusi teātrī. Esmu vadījusi arī vairākus vakarus. Tur bija tāda mode, ka vajadzēja atzīmēt četrdesmit un piecdesmit gadu jubilejas. Vajadzēja sacerēt scenāriju, bet man tas galvā radās tajā brīdī un situācijā, kad vajadzēja. Tā kā man stiķu un niķu galvā bija daudz, tad uz papīra nekad neko neesmu rakstījusi.” Dzīvi saprotot
Laima Tērauda apliecina, ka piedzimšana šai pasaulē nav tikai saimniekošana lauku sētā un namamātes plīts pienākumi, bet arī sabiedrība: “Savā prātā par to, kas ir mans nepiepildīts sapnis, gribēju iet mākslas ceļu – būt kultūras darbiniece vai aktrise. Diemžēl vecāki šo ideju bremzēja. Mūžā neesmu satikusi cilvēkus, ar kuriem nevarētu sarunāties. Es jūtu, ja kāds no satiktajiem mani negrib, paeju malā. Kādreiz gribēju strīdēties par savu taisnību, bet tagad esmu sapratusi, ka tam nav jēgas, jo, cik cilvēku, tik taisnību,” pārliecināti saka Laima. Un stāsta par Cēsu koriem, kuros balss skandināta no kalendārā neizmērojamiem laikiem – Wenden , Vidzeme un tagad Ābele. Klāt vēl nāk arī Cēsu tautas teātris. “Tā dzīve pagājusi, bet jaunību neviens no sajūtām izdzēst nevar,” pārcilājot dzīvē savāktās piemiņas, saka Laima Tērauda un sarunas beigās vēlreiz piemin Alni, kurš atnācis no armijas un izveidojis ģimeni ar citu sievieti. “Toreiz jau biju precējusies ar savu bērnu tēvu, bet ar Alni satikāmies slepus. Intīmu attiecību mums nebija, tikai pārrunājām katra neizdevušos dzīvi. Tā tikāmies vairākus gadus, līdz neizdevušās dzīves dēļ Alnis izdarīja pašnāvību – nošāvās. Viņš guļ Dubultu kapsētā, bet es katru gadu turp braucu.”
Laima sevi nav atdevusi pensijas vecumam. Viņa nav no tiem cilvēkiem, kuri padodas pesimismam, ja, dzīvi izvērtējot, tomēr šis tas aizgājis tā, kā brieduma gadu saprātā šķiet nepareizi darīts. Laima sakrājusi pildspalvas, kas, viņasprāt, nav maznozīmīgs nodzīvotās dzīves liecinieks. To ir pieci simti. “Skaties, cik šī ir liela, vai esat kaut kur tādu redzējusi? Bet uz šīs ir Monas Lizas attēls…kuram vēl tāda ir?” viņa jautā, paņēmusi rokā rakstāmo, kas izveidots Ēģiptes faraona veidolā.
“Jā, dzīvē sapņoju būt aktrise, bet tagad mūža beigās Cēsīs arī teātri spēlēju. Tagad spēlējam “Pavasara neprātu”. Šai lugai režisori ir Rasma Bērziņa un Juris Feldmanis. “Beidzot varu izspēlēties un tagad ir arī laiks visu pierakstīt, lai paliek,” viņa atšķir albumu, kas vēstī par Cēsu tautas teātra vēsturi, nosaucot režisorus un aktierus, kas laika gaitā šo kolektīvu attīstījuši.
Lai kā dzīvi izvērtētu, Laima nesūdzas, ka kaut kas nav izdarīts, tā kā tagadnes sapratne saka priekšā. Bērni Indra un Andris jau sen savā dzīvē, bet Laimai jau 15 gadus ir stiprs plecs – Valmierietis, kā viņa to sauc. Abi satikās nejauši, bet, kā Laima teic: “Dvēseles saderas… ” un tā viens dzīvo Cēsīs, bet otrs Valmierā, jo sasnieguši vecumu, kad mīļa ierastā vieta, bet svarīgi reizēm satikt cilvēku, ar kuru sapas.
Komentāri