Aptieķniece Maija Šūmane jau 38 gadus ir līgatniete.
“Laikam jau simts gadi jānodzīvo, lai tā īsti līgatnieši pieņemtu. Pirms gadiem piecpadsmit sajutos kā īsta līgatniete,” saka Maija Šūmane un piebilst, ka pirmos piecus, sešus gadus vietējie vērtējuši, kāda esi,
vai neesi augstprātīga.
“Pa šiem gadiem Līgatne man
ir sirdī. Te viss tik pierasts, ka nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot citur. Jūtu, ka esmu te vajadzīga. Te iegūti visi draugi, bērni izauguši. Dēls dzīvo Līgatnē,” uzsver Maija. Viņai labā atmiņā ierašanās Līgatnē. Bija Vecgada diena, sarma kokos. “Daba ir Līgatnes bagātība. Esmu no Lejasciema, arī tur ir skaisti, bet te īpaši. Mana mīļākā
vieta – aptieka. Tā šajā mājā atrodas jau simts gadus. Te pagājis mans mūžs. Lustūža klints aiz aptiekas redzama visās skatu kartītēs. Labprāt ejam pastaigā uz Lustūža kalniņu, uz parku pie zvēriem, uz prāmi,” pastāsta Maija.
Ilgajos darba gados klientu aptiekā ir aizvien vairāk. Medikamentu patēriņš palielinājies uz pusi. “Iepriekšējās paaudzes bija izturīgākas. Tagad daudzi slimo ar astmu, dažādām alerģijām. Vēl nesen fabrikas apkārtnē bija ļoti smags gaiss, tad mainīja tehnoloģijas, situācija uzlabojusies. Diemžēl pilsēta noveco,” domās dalās Maija un pastāsta, ka aizvien vairāk nākas piegādāt zāles mājās, jo veciem cilvēkiem uz aptieku atnākt grūti.
“Esmu jau pensijā, strādāju. Kas būs ar aptieku pēc tam, nezinu.
Rīdzinieki uz laukiem nenāks. Pēdējā laikā apgrozījums sarūk. Kā būs turpmāk, grūti pateikt. Ja Līgatnē būtu darbs, uz vietas būtu cilvēki, tagad daudzi brauc darbā citur, te tikai pārnakšņo,” stāsta Maija un piebilst, ka pilsētas nākotne atkarīga no investīcijām.
Komentāri