Tautas lietišķās mākslas studijā “Līgatne” valda saulainas krāsas – dzeltena, oranža, smilšu, vietām kāds zemes tonis – zaļš, brūns.
“Laikam jau gribas ko saulaināku,” saka studijas vadītāja Mudīte Grava un pārlaiž acis stellēm, kurās top dažādi gabali. Visi saules toņu pielieti.
Studijas nelielajās telpās visas dienas garumā sievas strādā un rada latviskas vērtības – segas, galdautus, dreļļus, lupatdeķus. “Esam pavisam maz palikušas,” stāsta Ilze Viņķele.
Bijis laiks, kad studijā darbojās 40 audēju. Tolaik pie stellēm bijis saraksts, cikos kura var stundiņu paaust. Tagad aust uz lielajām stellēm darbnīcā nāk vien astoņas, vēl dažas auž mājās.
“Žēl, ka jaunā paaudze nenāk pulkā. Cilvēkiem gan vienmēr gribējies iemācīties kaut ko jaunu, bet aušana prasa ļoti daudz un pacietības. Un ir taču tik daudz dažādu nodarbju, kurās iegūt rezultātu var krietni ātrāk,” domās dalās Mudīte Grava, bet
Dzintra Skujiņa piebilst, ka tagad, kad daudziem nav darba, varētu nākt un mācīties aust, citviet Latvijā bezdarbnieki stāv rindā, lai tiktu stellēs. “Katrs amats, ko māki, dzīvē noder,” uzsver Ilze Viņķele un aizbildinājums, ka nav laika, ir nekas vairāk kā atrunas.
Sievas ar lepnumu stāsta, ka prasmīgi audumos izmanto otrreizējās izejvielas. Ne tikai tūbas. Ja gadās humpalās nopirkt lielu džemperi, tas tiek izārdīts,
dzija izmantota segai vai gultas pārklājam. “Strādājam ļoti taupīgi. Sievas metros izrēķina, cik kuras krāsas dzijas segai vajadzēs tik arī nokrāso. Segai velkos vien vajadzīgi1800 metri. Kurš var saskaitīt, cik reižu diegus no Līgatnes līdz Rīgai esam novilkušas,” saka studijas vadītāja.
Nesen Dzintra Skujiņa pārsteigusi citas audējas. Viņa lupatdeķī ieaudusi polietilēna maisiņus. “Gadījās pie rokas, pamēģināju. Labi izskatās. Ja izmanto dažādu toņu maisiņus, tad ir ļoti interesants krāsu salikums,” stāsta Dzintra un piebilst, ka tie, kuri redzējuši viņas lupatdeķus, vaicājot, kas tā ir par sintētisko dziju. Grīdasdeķis ir ļoti silts.
Līgatnietes auž savam priekam. Berta Dreijere atzīst, ka audējām, ciemos ejot, nekad nav jādomā, ko dāvināt. “Aužam sev,” uzsver Ilze Viņķele un stāsta, ka patlaban stellēs ir krēsla pārvalks dēla ģimenes vajadzībām.
“Pārdod kaut ko nav iespējams. Tirdziņos vai izstādēs tepat Līgatnē daudzi priecājas, patausta, pamīļo rokās segas, bet nepērk. Dzija, velki viss taču maksā,” domās dalās Berta Dreijere un piebilst, audējām svarīga ir arī kopā būšana. Cita citai palīdz uzvilkt velkus, neliedz padomu.
Drīz audējas beigs aust segas, tad audīs galdautus…Drīzumā darbnīcā tiks uzstādītas ceturtās stelles. Skaistākie audumi pamazām krājas. Dziesmu svētki taču vairs tik tālu. Un Dziesmu svētku lielā izstāde bez līgatniešu līdzdalības nekad nav notikusi.
Latviskā vērtība. Audējas Mudīte Grava, Ilze Viņķele, Dzintra Skujiņa un Berta Dreijere gandarītas par skaisto šatiera segu, kas vēl stellēs.
Komentāri