Gatavojoties Lieldienām, daudzi pircēji vēlas iegādāties olas, ko dējušas tā sauktās “laimīgās” vistas, proti, tās, kas tiek turētas lauku sētā un staigā pa pagalmu vai aploku. Raunas pagasta zemnieku saimniecības “Jaun-Ieviņas” saimniece Ineta Rudzīte pastāsta, ka uz Lieldienām pieprasījums pēc olām palielinās. Saimniecībā mājputnu ganāmpulkā ir dažādas dējējvistas: “Mums ir dažādas vistas, sākot ar baltām, beidzot ar brūnām un melnām, šķirnes un bezšķirnes, līdz ar to arī olas ir dažādas.”
I. Rudzīte atzīst, ka pircējus pārsvarā interesē jebkāda bioloģiska ola, krāsai nav nozīmes. “Jaun-Ieviņās” mēnesī dējējas atnes 2500 līdz 3000 olu, un tās saimnieki realizē Rīgas eko veikalos. “Cilvēki izpērk visas mūsu olas, domājam, ja piedāvātu vairāk, arī izpirktu visas, tā procentuāli grūti pateikt, par cik pieaug pieprasījums tieši ap Lieldienām, bet rosīšanos jūtam.”
Savukārt zemniece Sarmīte Brūvere no Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta nu pārcēlusies uz Limbažu novada Umurgas pagasta “Jaunozoliem” un turp pārvietojusi arī daļu savas lauksaimnieciskās ražošanas. “Lieldienās ļoti izjūtam cilvēku pastiprinātu interesi par lauku olām. Ļaudis saprot, ka uz svētkiem nevaram dabūt tikai baltās olas, tāpēc viņi ir priecīgi par jebkuru mūsu piedāvāto olu, svarīgākais, lai tā ir veselīga un garšīga.”
Pašlaik “Jaunozolos” ganās 50 “laimīgas” vistas, 17 gaiļi un pirms divdesmit dienām izšķīlušies pirmie 60 cālīši. Saimniece stāsta, ka no savām vistiņām nedēļā iegūst 200 olu, jo līdz ar norisēm dabā vistas agrā pavasarī dēj mazāk. “Jaunozolos” darbošanās lauks ir plašs, saimniecībā nodarbojoties arī ar tūristu uzņemšanu, visas olas izpērk apmeklētāji, tāpēc saimniekiem nav jāmeklē citi noieta tirgi. Saimniece teic, ka, viņasprāt, latvieši ir lieli olu ēdāji, un arī pašu ģimenē gatavojas Lieldienu svinībām: “Pašreiz uz pannas apkaltēju sīpolu mizas, lai tās ir stiprākas un asākas. Ņemšu ārā sarūpētās mellenes no saldētavas, lai varētu krāsot olas. Nopietni gatavojamies sestdienai, kad pie mums ieradīsies 40 tūristi no visas Latvijas un rīkosim interesantu Lieldienu pasākumu.”
Tirgus pētnieki novērojuši, ka aizvien vairāk cilvēku priekšroku dod dabīgā vidē turētu vistu olām un pie izdevības atsakās no rūpnieciski audzētu vistu produkcijas. To apstiprina ari saimniece: “Nu tā ir. Iedomājieties, ka nopērkat veikalā olu, kas ož pēc kaut kā dīvaina, nez vai jūs pēc tam arī to gribētu pirkt. Nezinu, ko dod lielfermu vistiņām, bet kaut kas dīvains jau tur ir.”
Runājot par ražošanas izmaksu pieaugumu, zemnieki sūkstās, ka olu cena uz šī fona palikusi maza. “Jaun-Ieviņu” saimniece I. Rudzīte gan teic, ka situācija nemaz nav tik skumja, jo visu nosaka ražošanas apjoms, lai gan viņa piekrīt S. Brūveres viedoklim, ka ar 50 vistiņām grūti nopelnīt. “Ar to nevar nopelnīt. Nākas līdztekus ar kaut ko nodarboties, jo, lai bioloģiski audzēta vista labi dētu, ir pamatīgi jāpiestrādā. Konvencionāliem ražotājiem ir pavisam citādāk nekā bioloģiskajiem. Vistām jādod kvalitatīva barība, jārīvē burkāni un jādiedzē graudiņi, pretējā gadījumā tur nekas neiznāks, ” saka S. Brūvere.
Zemnieku saimniecības “Mazputnēni” saimniece Inese Krūmiņa Raunas pagastā nodarbojas ar putnkopību, jau 14 gadus audzē vistas, pīles un zosis. Viņa zina teikt, ka pavasarī interese pieaug ne tikai par olām, bet arī par cāļiem un jaunputniem. Turklāt viņa ievērojusi sabiedrības uzskatu maiņu, arvien vairāk cilvēku aizdomājas par veselīgu dzīvesveidu, uzturu. “Tas tagad ir aktuāli. Cilvēks saprot, ka savs ir savs un bez visiem “e” ir labāk. Pircēji apzinās, ja viņiem būs sava vista, tad būs arī košāks olas dzeltenums, turklāt jālūko, lai vista būtu “laimīga”, tad arī olu ēdājs būs laimīgāks un veselāks. Tiesa, putnus vairāk pērk vecāka gada gājuma cilvēki, taču ir arī jaunas ģimenes, kuras grib kaut ko labāku saviem bērniem. Tradicionāli ņem zoslēnus, pīlēnus un jaunputnus – līdz desmit putniem.”
Komentāri