Vietā, kur Orisāre te met līkumu, atrodas “Aptekas”. Pagalmā jau valda pavasarīga noskaņa, tā vien gribas iesēsties šūpolēs. “Lieldienas tāpat kā Ziemassvētki mums ir mājās būšanas svētki,” saka saimniece Zeltīte Riekstiņa un piebilst, ka, lai gan bērnībā tāda liela svinēšana nebija, daudzas tradīcijas viņa turpina savā ģimenē.
“Pirms Lieldienām visi krāsojam olas. Esam mēģinājuši dažādi krāsot, bet sīpolu mizās tomēr iznāk visskaistākās. Arī ar ķīmiskajām krāsām krāsotās man īsti nepatīk, krāsas skaistas, bet tomēr ne tas. Lieldienu Zaķis tās olas, kuras ar omi nokrāsojam, kaut kā iemanās nočiept un noslēpt. No rīta piecēlušies bērni iet meklēt,” pastāsta inesiete un uzsver, ka bērni izaug, bet tradīcija turpinās. Zeltīte atceras, ka Zane un Edgars jau bija pusaudži, kad vecāki izdomājuši, ko nu vairs slēps olas. Lieldienu rītā Edgars brīnījies, vai tad olas meklēt nav jāiet. “Tad teicu: “Jūs taču esat jau lieli!” Edgars pateica būtisko: “ Neesam tik lieli, lai Lieldienu rītā nevarētu iet meklēt Lieldienu Zaķa noslēptās olas.”” atceras mamma un uzsver, ka tagad lielākā Lieldienu Zaķa gaidītāja ir Loreta, kura iet bērnudārzā.
Kad olas atrastas, ģimene brokasto, tad arī notiek olu kaujas. “Lieldienās brokastīs vienmēr visi ģērbjamies baltā. Tā bija arī manā bērnībā, kāpēc, nezinu. Ja Ziemassvētkos vajag vilkt mugurā kaut ko jaunu, Lieldienās – baltu. Pāršķirstot fotogrāfijas, Lieldienu bildes uzreiz var pazīt – visi esam ģērbušies baltā,” pastāsta Zeltīte.
Pēc brokastīm ģimene brauc uz Bānūžu avotu. Zeltīte piebilst, ka pēc ticējuma tas jādara pirms saullēkta, bet tik agri nesanāk. “Mazgājam muti skaistumam, padzeramies ūdeni veselībai. Vienmēr atvedam arī mājās,” stāsta inesiete. Atceļā uz mājām parasti tiek arī uzkāpts Brežģa kalnā.
Pie mājas ir šūpoles, bet vecākie bērni labprāt brauc arī uz lielajām šūpolēm ezermalā. “Diena tiek pavadīta, darbojoties ārpus mājas. Laiks gan bijis ļoti dažāds. Vienā Lieldienu rītā visa zeme bija balta, kaut pavasaris jau bija atnācis. Tad Lieldienu Zaķis olas slēpa siena šķūnī,” atceras Zeltīte. Savu reizi ģimene aizbrauc arī uz baznīcu. Zeltīte atzīst, ka, apmeklējot tikai Lieldienu dievkalpojumu, sajūtas citas nekā, ja būts arī uz Lielās Piektdienas dievkalpojumu.
Mājā uz palodzes par pavasari vēsta zaļumi, arī istabas puķes dzen asnus, siltumnīcā jau briest sēklas. “Lieldienas – tas ir pavasaris,” saka Zeltīte Riekstiņa.
Komentāri