Šoreiz “Druva” viesojas Jaunpiebalgas novada Zosēnu pagasta Melnbāržos, lai saprastu, kā šaipusē aizrit ikdiena.
Zosēnu pagastā uz gada sākumu
bija deklarēti tikai 440 iedzīvotāji. Pagastā visvairāk darba vietu nodrošina piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība “Drusti”, pašvaldība, divi veikali, feldšerpunkts.
Melnbāržos ierodamies ap pulksten diviem dienā un centrā satiekam vairākus iedzīvotājus. Vietējie norāda, ka pa dienu centrā ir vismazāk cilvēku, jo daudzi aizbraukuši uz darbu Drustos, Jaunpiebalgā vai citviet. Arī skolēni vēl nav atbraukuši no tuvējām skolām.
Pirmā, ko satiekam, ir Linda Rumberga, kura grābj lapas pie vienas no privātmājām. Viņa pusgadu pavada Zosēnu pusē, apsaimniekojot savu senču māju. “Esmu no Rīgas, taču pagaidām dzīvoju pa laukiem. Te esmu iesēdusies ar pieciem kaķiem. Rīgā mums nav tik liela dzīvojamā platība, lai varētu turēt dzīvniekus,” viņa saka un piebilst, ka uz valsts svētkiem, visticamāk, atbrauks ciemos arī mamma un brālis.
Vēlāk ar maisiņu rokās nāk Silvijas Dravantes kundze. Ejot uz publiski pieejamo dušas telpu. Izrādās, ka veļas mazgāšanas un dušas pakalpojumus vietējie labprāt izmanto. “Tas ir ļoti ērti, gandrīz visas darba dienas telpas ir atvērtas. Atnāku, kad ir tāda vajadzība.
Dzīvoju tepat netālu Līvānu mājā. Mājās mums ir tikai aka, nav ievilkts ūdens, tāpēc šāds pakalpojums ir laba lieta,” stāsta S.Dravante un piebilst, ka viņai nav, par ko sūdzēties. “Abi ar vīru saņemam pensijas. Kopā saliekot, dzīvot var. Ja vajag tikt uz pilsētu, meita ar znotu aizved. Tādā ziņā nav problēmu. Uz vietas pagastā arī jau notiek teātra izrādes, dažādi sarīkojumi. Es
jau tā nestaigāju, bet vīram gan patīk dažādi pasākumi. Viņš regulāri tos apmeklē,” piebilst Silvijas kundze, kura ir viena no retajām, kas Melnbāržos vēl tur gotiņas. “Cik nu tā spēka, bet divas govis man ir. Meita atskrien palīgā, palīdz izslaukt. Vismaz pašiem savs piens, krējums. Arī radiem un draugiem sanāk padalīt,” viņa saka.
“Druvai” izdodas ceļā satikt arī Inesi Ulmani, kura iznāk no veikala “Gaujaslīči” un dodas uz mājām. “Mani viss apmierina. Uzskatu, ka piedāvājums veikalā ir labs. Pamatā nāku uz šo. Ja galīgi kaut kā pietrūkst, tad eju uz to otru – privāto. Kur var iedomāties vēl labāku dzīvi kā laukos? Man ir vienistabas dzīvoklis. Tik vien vajag, kā sagādāt malku. Par apkuri nemaksāju, jo esmu viena no kurinātājām. Mums ir kopēja apkure visai mājai. Esam vienojušies, ka tie,
kuriem spēks kaulos ir, var iemest malku krāsnī, par apkuri var nemaksāt,” pastāsta I.Ulmane un turpina: “Uzskatu, ka dzīvojam ideāli, jo mums viss ir blakus. Un kas ir svarīgākais? Internets, pasts, veikals, medpunkts, pašvaldība. Gadās, ka mājās neiet internets, tad izmantoju signālu, kas nāk no bibliotēkas,” stāsta sieviete, pieminot, ka ikdienā viņa strādā Drustu tautskolā par skolotāju.
45 minūšu laikā
vien pāris automašīnu brauca cauri Melnbāržu centram. Divas no tām piestāja pie pārtikas veikala. No vienas izkāpa Inguna Kalniņa, kura kultūras namā vada deju pulciņus. “Trijos sāksies mēģinājums dāmu deju grupai. Vēl pirms tam gribu satikt sociālo darbinieci. Nav daudz laika,” noteic zosēniete un aizskrien tālāk. Tajā pašā laikā pie veikala piebrauc zemnieku pāris – Viesturs Upens ar
dzīvesbiedri Rudīti. Viņi saimnieko “Vidus-Zeikaros”,
sešus kilometrus no pagasta centra. “Dzīvojam centrā, uz saimniecību braukājam rītā un vakarā. Ja ir automašīna, tad tas jau nav nekāds attālums. Esam pieraduši, atpakaļceļā piestājam pie veikala un tūdaļ jau būsim mājās,” nosaka V.Upens.
Pēc pavadītā laika Melnbāržos nākas gūt apstiprinājumu tam, ka kaķi zosēniešiem šķiet ir bezgala mīļi. To apliecināja ne vien sastaptā L.Rumberga,
bet arī mūsu novērojums – piestājot pie autobusa pieturas “Melbārži”, no kādas mājas uz ceļa braucamās daļas saskrien divi, trīs, nē vismaz septiņi minči, domādami, ka dabūs kaut ko garšīgu. Pie mājas bija arī trauciņi barošanai. Tas liek noprast, ka tur viņi regulāri tiek paēdināti, un, kas zina, varbūt arī garāmgājēji nepaliek vienaldzīgi un uzpilda tukšos trauciņus. Viss jau būtu labi, ja kaķi netraucētu ceļu satiksmei. Arī mums gadījās redzēt, kā viena no automašīnām piebremzē, lai neuzbrauktu virsū kādam no dzīvniekiem.
Dodoties prom, galvā rosījās pārdomas, kur tad mēs īsti bijām- Melnbāržos vai Melbāržos? Iebraucot pagasta centrā ir norādes zīme ar apdzīvotas vietas nosaukumu
“Melnbārži”, taču, izbraucot ārā, jebšu ceļa otrā galā, sarkana svītra ir pāri nosaukumam “Melbārži”. Vietējie zināja teikt, ka vietas pareizais nosaukums ir “Melnbārži”, taču atsevišķās reizēs vēl tiek lietots vēsturiski saglabājies nosaukums “Melbārži”, tā, piemēram, nosaukumu “Melbārži” saglabājusi autobusa pietura.
Ilze Fedotova
Komentāri