Šomēnes durvis aizvērusi aptieka Mārsnēnos. Jau vairākus gadus aptiekas nav arī Kaivē, bet skujenieši farmaceitu pakalpojumus savā pagastā saņem reizi nedēļā.
Ārsta palīdze Mārsnēnos Pārsla Ūdre “Druvai” norāda, ka mārsnēniešiem aptiekas slēgšana ir sāpīgs notikums, jo medikamenti nepieciešami, bet tagad pēc tiem jāmēro ceļš uz Liepu, Priekuļiem, Cēsīm vai Smilteni. “Nevar noliegt, ka Mārsnēnu aptiekai bija mazs apgrozījums un to uzturēt nenācās viegli. Tā kā Priekuļu aptieka atteicās mūsu aptieku ņemt par filiāli, Mārsnēnu aptieka no februāra tika slēgta,” stāsta P. Ūdre, norādot, ka Mārsnēnos ārsts pacientus pieņem reizi mēnesī, bērnu ārsts- divas reizes, bet viņa, feldšere, pacientiem pieejama divas reizes nedēļā. “Laukos dzīve un pieejamie pakalpojumi visnotaļ atšķiras no tā, ko cilvēks var saņemt pilsētā. Bet cilvēki pieraduši. Ja kādam gadās kas nopietnāks, mārsnēnieši dodas pie ārsta uz Liepu vai Cēsīm. Protams, tagad aktuālāks būs jautājums par medikamentiem, kurus Mārsnēnos nevarēs iegādāties. Mūsu gadījumā nav runa par telpām, tās pašvaldība nodrošinātu, taču nav aptiekāra, kas būtu gatavs nodarboties ar farmācijas rūpalu Mārsnēnos,” norāda P. Ūdre.
Par aptiekas slēgšanu sašutuši vietējie iedzīvotāji, kuri zvanīja arī „Druvai” un atzina, ka pensionāriem, kuri visbiežāk iepirkās aptiekā, tagad būs jāmēro ceļš uz kaimiņu pagastiem, bet tas jau no tā nelielajām pensijām prasīs papildu izdevumus. “Ja cilvēkam nav sava auto, tad atliek vien sabiedriskais transports. Tiesa gan, ar Liepu, kas mums vistuvāk, nav diez ko labas satiksmes. Tātad visdrīzāk pēc zālēm būs jādodas uz Cēsīm vai Smilteni, taču tie atkal ir izdevumi. Arī sarunāt cilvēku, kurš aizvestu uz aptieku, sanāk ļoti dārgi. Par degvielu un vešanu jāmaksā. Diemžēl nākas atzīt, ka šajā situācijā vislielākie zaudētāji atkal būs tieši pensionāri,” viedokli pauda mārsnēniete Gaida Puriņa. Kaivē aptiekas nav jau daudzus gadus, iedzīvotāji ar to samierinājušies. Pagasta pārvaldes vadītāja Rita Čičkanova norāda, ka kaivēnieši pie iespējas medikamentus iegādājas ar rezervi. “Kad braucam uz pilsētu vai uz aptieku Taurenē, bezrecepšu medikamentus nopērkam vairāk. Esam pieraduši, ka Kaivē zāles nopirkt nevar. Gadās, protams, negaidīti saslimt, tad zvanam labam kaimiņam un zāles aizņemamies. Nereti pensionāri atnāk uz pagastmāju un palūdz kādam atvest zāles no Vecpiebalgas vai Taurenes. Tāda jau tā ikdiena laukos ir,” norāda kaivēniete.
Līdzīgi nepieciešamības gadījumā izlīdzas arī skujenieši, kuri stāsta, ka aptieka Skujenes pagastā strādā vienu dienu nedēļā, kad ir ārsta pieņemšana. “Ja gadās saslimt citā dienā, cilvēki meklē iespēju nokļūt uz tuvāko aptieku Taurenē. Dažreiz cilvēks aiziet uz autobusa pieturu, iedod receptes vai zāļu sarakstu un palūdz vajadzīgo atvest kādam, kurš dodas uz pilsētu. Laukos cilvēki mēģina izlīdzēties, kā vien spēdami. Tas attiecas arī uz zāļu iegādi,” norāda skujeniete Biruta Bebriša. Liene Lote Grizāne
Komentāri