Studenti otrdien Cēsu vecpilsētā pulcējās uz pirmo mācību dienu tagad ne vairs Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas, bet Latvijas Universitātes filiālē.
Studentu skaits Cēsīs nav samazinājies, lai arī iepriekšējā mācību gadā notika satricinājums. Izglītības un zinātnes ministrija paziņoja, ka Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA) pievienos Latvijas Universitātei (LU). Savukārt universitāte vilcinājās apgalvot, ka tā pārņems akadēmijas visas iestrādnes, tajā skaitā augstskolas filiāles ārpus Rīgas.
Tagad, rudenī, kad augstskolu apvienošanas procesi ritējuši pilnā sparā, Cēsu filiāle var turpināt darbu bez traucējumiem, studentu interese nav noplakusi un iecerētie jauninājumi studiju darbā nepārtrūks. Filiāles vadītāja Mārīte Raudziņa teic, ka, par laimi, var būt bez bažām – vidzemnieki, kas šeit studē, nebūs zaudētāji. Pamatotas cerības, ka tā būs, pieredzējušajai vadītājai radušās gan tikai trīs mēnešus pēc izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska paziņojuma par augstskolu apvienošanu. Ministrs par to studentus un mācībspēkus informēja janvāra sākumā, kad abu augstskolu rektori neatradās Latvijā.
Uzrunājot studentus un mācībspēkus Latvijas Universitātes Cēsu filiāles pirmajā mācību dienā, Cēsu novada domes Izglītības nodaļas vadītāja Lolita Kokina sacīja, ka pašvaldības noteikumus universitāte ir ievērojusi. Gadiem veidotās iestrādnes, lai Cēsīs varētu saņemt laba līmeņa augstāko izglītību, nepazudīs, tās turpināsies un attīstīsies. “Mēs esam nogājuši attīstības apli. Pirms 25 gadiem Latvijas Universitātes pārstāvji ieradās Cēsīs ar vēlmi atvērt studiju filiāli,” teica L.Kokina. Cēsnieki cerējuši, ka tā tiks atjaunotas Cēsu Skolotāju institūta tradīcijas un universitāte darbosies tā kādreizējā ēkā Bērzainē, taču iecere neīstenojusies. Nākusi cita augstskola, kas radīja labvēlīgu augsni pedagoģiskām studijām Cēsīs, tagad tās turpināsies Latvijas Universitātes paspārnē.
Pirmajā mācību dienā “Druva” uzrunāja 1. kursa studentes no Līgatnes un Smiltenes. Katra izvēli par labu studijām Cēsīs izdarījušas tieši vietas dēļ. “Vēlos strādāt pedagoģijā un zinu, ka skolotāji nākotnē būs nepieciešami. Izdzirdot, ka filiāle Cēsīs tomēr būs, man radās drošības sajūta. Darba devējs ir pretimnākošs,” sacīja līgatnietes Evija Baltānova un Agija Bērziņa.
“Pašlaik nestrādāju algotu darbu, esmu mājās kopā ar bērniem. Vīrs strādā Norvēģijā, un viņš var ieguldīt manā izglītībā,” sacīja pirmsskolas un sākumskolas topošā skolotāja Mērija Zirģele no Smiltenes. Variantu par studijām Rīgā viņu ģimene neizskatītu.
“Pēc gada novembrī varēsim beigt studijas šeitpat, Cēsīs,” sacīja pedagoģe Laila Raiska, kura studē, lai iegūtu arī logopēdes specialitāti. “Ziemā, kad pārmaiņas sākās, es karsējos par procesu, par to, kā tas notika. Kā jau mūsu valstī – process sākas ar lielu joni, bet, kā procesu virzīs, neviens nezināja. Tad arī sākās eksperimentēšana ar cilvēkiem. Studenti pārmaiņas vēl nav izjutuši. Līgumus ar universitāti vēl tikai pārslēgs, bet visa informācija par mācību procesu joprojām jāmeklē RPIVA mājaslapā, arī lekciju saraksts.”
Gaidot studiju gada sākumu, Laila Raiska informāciju meklējusi tagadējās augstskolas informatīvajā telpā. “Nekā tur nebija. Nezināju, ka universitāte nemaz nav paredzējusi savā mājaslapā pārcelt informāciju par filiālēm. Droši vien universitāte nemaz nevar izpildīt to darba apjomu, kas ir filiālē Cēsīs un citur,” spriež Laila Raiska, kura tagad dzīvo un strādā Rīgā, bet otro augstāko izglītību apņēmusies turpināt iegūt Cēsīs. “Ja nu tāpēc, ka aizeju un studiju grupa kļūst mazāka, to izformē?” arī tāds bijis L. Raiskas apsvērums – nepamest kursabiedrus.
Ja filiāles tiktu slēgtas, aicinot studēt Rīgā, daļa cilvēku atteiktos no mācībām. “Visu nosaka studētgribētāju skaits. Ja Latvijas Universitāte pratīs piedāvāt programmas un nodrošinās mācību spēkus Cēsīs, tad pašai augstskolai tas būs izdevīgi,” pārliecināta Laila Raiska, zinot ,cik katrs students samaksā par augstāko izglītību.
“Katrās pārmaiņās nevajag kļūt par upuri. Vajag pieņemt pārmaiņu izaicinājumu un skatīties, kā to vērst sev pozitīvi,” sacīja Ieva Margeviča – Grinberga, LU docente no Skolotāju izglītības nodaļas, kura pirmajā studiju dienā Cēsīs pārstāvēja Latvijas Universitāti. “Manas un kolēģu izjūtas janvārī, kad tika paziņos par abu augstskolu apvienošanu, bija tādas pašas kā tiem, kas strādāja akadēmijā. Bijām satraukti, ka viss ir tik pēkšņi. Nenāca prātā priecāties, ka augstskolas apvieno. Arī mēs, no rīta pamodušies, jaunumus uzzinājām no ziņām interneta portālā,” ministrijas pieļautās kļūdas komunikācijā ar sabiedrību atcerējās rīdziniece.
RPIVA Pedagoģijas fakultātes un LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte Rīgā atradās vienā mikrorajonā – viena no otras 500 metru attālumā. “Tas nozīmē, ka pasniedzēji ikdienā strādāja gan vienā, gan otrā augstskolā. Tātad kolēģu sadarbība ir sena. Esam bijuši iesaistīti kopīgos projektos,” stāsta Ieva Margeviča – Grinberga. “Pirms kāda laika Latvijas Universitātei bija filiāle Valkā, un mēs, pasniedzēji, turp devāmies lasīt lekcijas. Filiāle beidza pastāvēt, jo samazinās studentu skaits. Tagad pati labprāt braukšu uz filiālēm, satikšos ar to studentiem. Man tāds darbs patīk,” sacīja pieredzējusī docente.
Komentāri