2006. gada “Latvijas lepnumam” bija pieteikti 24 mūsu rajona iedzīvotāji. Vienu no 12 nominācijām ieguva Zvannieku ļaudis.
Kuplo ģimeni “Druva” satika pēc visiem lielajiem svētkiem, jo bērnu skolas brīvlaikā bija izlemts daudz vairāk laika kopā ar aizbildņiem pavadīt ārpus mājas. Zvannieku ļaudis arī neslēpj, ka pēdējā laikā no plašsaziņas līdzekļu un iedzīvotāju intereses ir mazliet noguruši, tomēr laimīgi par atzinību un darba novērtējumu.
“Esam tikuši pāri izaicinājumam pēc izaicinājuma. Visvairāk esam gandarīti, ka mūsu bērni priecājas par to, ka viņi dzīvo šajā ģimenē. Cilvēki, kuri ziedo naudu, ir ārkārtīgi iepriecināti. To, ko mēs darām, nekad nespētu bez citu cilvēku atbalsta. Dzīvojam no apkārtējo cilvēku mīlestības. Bērni dzīvo no mūsu un ģimenes draugu uzņēmības,” sacīja “Latvijas lepnuma” ieguvēja Sandra Dzenīte un piebilda, ka viņa pasākumā un pēc tā bijusi iepriecināta par katru labo cilvēku, kurš pieteikts šim godam, kaut nomināciju nesaņēma. Kopumā titula saņemšanai Latvijā bija pieteikti tuvu tūkstotim labas gribas cilvēku, kuri ieraudzījuši otra vajadzības un bēdas, un palīdzējuši.
“Ar ko cilvēki lepojas? Ar principialitāti, nelokāmību, vīrišķību. Mēs esam tikai vieni no 12 nomināciju saņēmējiem. Es biju lepna par visiem. Aiz Dzenītes un Cālīša stāv daudzi cilvēki. Mēs divatā to nekad nevarētu. Es ļoti apbrīnoju tās ģimenes, kuras pašas to spēj,” novērtēja Sandra Dzenīte, bet atzīst, ka nezina, kurš par viņas un mācītāja Jura Cālīša darbiem rakstījis mīlestības pilnas vēstules.
“Mēs nebijām ieteicēju vidū, bet ikdienā novērtējam šo cilvēku darbu. Skolā mācās vairāki bērni arī no mūsu pagasta nelabvēlīgajām ģimenēm. Uzmanības deficītu bērni cenšas dažādi kompensēt. Šiem bērniem visvairāk vajag mīlestību. Un Zvannieku bērniem tās ir pārpārēm. Tas izpaužas savstarpējās attieksmēs. Arī savās ģimenēs mēs emociju izpausmēs noteikti esam daudz atturīgāki. Zvannieku bērni vairāk novērtē to, kas ir ģimene. Mamma un tētis,” vērtēja Rāmuļu skolas direktore Aija Sīmane, kuras vadītajā mācību iestādē mācās lielās ģimenes skolas vecuma bērni, arī trīs tumšādainie jaunieši. “Druva” jau rakstīja, ka rudenī Zvannieku mājās sev pajumti un atbalstu atrada bēgļi no Somālijas. Tagad vecākie darbu atraduši Rīgā, bet jaunākie ir pilntiesīgi ģimenes locekļi.
“Pirms desmit gadiem pie mums atnāca vācu ģimene. Viņi bija latvieši, kas Vācijā uzauguši. Bija pieci bērniņi, viņus tāpat integrējām. Tajā laikā tas nebija nekas. Tagad visiem liekas, ka šie bērni ir kaut kas! Man tas šķiet stipri uzspēlēti. Mēs, skolas darbinieki, jau vairs pat neredzam, ka viņiem ir cita ādas krāsa. Viņi ir tādi paši bērni. Viņiem mācībās nav atlaižu. Bērni ir ļoti centīgi, izmanto laiku no stundas pirmās līdz pēdējai minūtei. Lai visi pagasta bērni būtu tik centīgi!” sprieda Aija Sīmane un piebilda, ka ļoti lepojas ar to, ka vismaz viena no četrām Vaives pagasta ģimenēm, kas bija pieteikta “Latvijas lepnumam”, titulu arī saņēma.
“Mums apkārt ir ļoti daudz labu cilvēku, vajag tikai pamanīt,” tā Aija Sīmane, bet Zvannieku saimniece un 28 bērnu mamma Sandra Dzenīte nevilka paralēles, ka tituls ticis arī tamdēļ, ka Latvijā plaši runā par integrācijas procesiem.
“Tajā vakarā, kad viņus paņēmām, nemaz nedomājām, ka tas Latvijai ir tik liels notikums, ka tas viss tā pagriezīsies. Nav taču starpības, kam palīdzēt, ja atskanējis sauciens pēc palīdzības,” noteica Sandra Dzenīte, kura ir pārliecināta, ka Latvijā vēl daudz darāmā, lai bērni, par kuriem rūpes neuzņemas vecāki, justos droši. Ir daudz nekonsekvenču bērnu aprūpes un aizsardzības institūciju darbā. Sarunas turpinājums sadaļā Raksti – „Eksperimentālā ģimene turpina pastāvēt”
Komentāri