Nav īsta vērtējuma kritērija, kā pateikt, gads bijis labs vai slikts. Cilvēku sajūtas ir mainīgas, un katram tās ir citādākas, bet visi priecājamies, ja gada laikā kaut kas labs paveikts vai iepriecējis kāds notikums. Dažiem tās var būt kāzas un bērna piedzimšana, citiem ceļojums vai vinnests loterijā. Kāds uzrakstījis labu projektu, bet vēl cits priecājas, ka, pateicoties Dievam, šo gadu vispār nodzīvojis.
Lai gan cilvēks ir sabiedriska būtne, tomēr laika tecējuma labo un slikto vērtē dziļi personīgi. Tik personīgi, ka katra dzīve ir grāmatas vērta.
Šajā gadā iepriecināja mans darbs, jo avīzei ieplānoja jaunu rubriku „Dzīvesstāsts.” Man patīk izzināt cilvēkus, bet tas nenozīmē, ka gribu ielavīties viņu intīmākajos sajūtu stūrīšos. Patīk klausīties, kā cilvēki atceras notikumus, kā aizmirsto paceļ gaismā un paši priecājas, ka daudz ko spējuši paturēt atmiņā dzīves garumā.
Ja valstī pieņemtu likumu, ka ienākumu deklarācijas vietā katram gadā jāuzraksta savs dzīvesstāsts, tad laika ritējuma vēsture paliktu tikpat uztverama, kā šovasar Cēsu 800 gade, kas bagātīgi iedatēta gan fotogrāfijās, kinofilmās, gan grāmatās. Tas bija notikums, kurš no mājas izdzina visīgnāko vientuļnieku un lika saprast, ka pilsēta nav tikai ēkas un ielas ar ikdienišķām mašīnu straumēm, bet dzīvu atmiņu pilns liecinieks par tiem, kuri lika tās pamatus – dzīvoja, cīnījās un tāpat kā mēs pārdomājām katra gada uzvaras, bēdas un priekus.
Esmu ievērojusi, ka gada beigās cilvēki atplaukst. No viņiem staro īpaša labestība – spēja gan piedot, gan apzināt vainas sajūtu pret tiem, kurus tīši vai netīši nācies aizvainot. Vai tas tādēļ, ka priekšā stāv nākamais gads, kas dod apziņu – šis laiks būs mūsu, un tas ir drošākais kritērijs, kas visu noliks savās vietās? Zenta Mauriņa rakstīja: ”…pārejošais ieslīgst aizmirstībā …bet mūžīgās, paliekošās vērtības bieži iegūst nozīmi tikai tad, kad to radītāji vairs nav mūsu vidū.” Tas ir cilvēcīgi, bet arī sāpīgi, jo vienmēr apziņā pavīdēs kāds gads, kad neesi bijis taisnīgs pret tuvāko, kad laikus neesi viņam pateicis labu vārdu, īpaši, ja viņš gada ritumu jau skaita ārpus mūsu dzīves laika. Tādēļ grēks būtu izniekot laiku, jo tas taču ir audums, no kura tiek darināta mūsu dzīve. Laimīgu Jauno 2007. gadu!
Komentāri