Lielai daļai cēsnieku nav svešs skolotāja Arnolda Strazdiņa vārds, kurš daudziem mācījis vācu valodu un joprojām turpina to darīt Cēsu vakara vidusskolā. Aizvadītajā nedēļā skolas pedagogi sveica kolēģi apaļā dzīves jubilejā – 80.dzimšanas dienā.
Skolas direktore Ilga Šķestere, sveicot jubilāru, uzsvēra, ka visus iedvesmo A.Strazdiņa nezūdošais optimisms: “Kad viņš ienāk ar savu tradicionālo jautājumu – vai šī ir tā vieta, visiem kļūst jautrāk. Paldies, ka tu mums tāds esi!”
A. Strazdiņš, sakot paldies sveicējiem, centās rast atbildi uz jautājumu, kā tik ilgi var nodzīvot: “Iespējams, tas ir gēnos, bet varbūt kas cits. Piemēram, nevienu mirkli neesmu sēdējis pie automašīnas stūres, bet tas taču šobrīd ir milzīgs stress.”
Kā ļoti būtisku viņš akcentēja pozitīvo, ko guvis bērnībā: “Ko mums tolaik skolā mācīja, tajos Ulmaņa laikos? Tikai labu! Mums bija Brigaderes “Anneles stāsti”, Doku Ata “Manas dzīves rīts”, Birznieka-Upīša “Pastariņa dienasgrāmata”. Tikai pēc tam nāca Pavļiks Morozovs, bet tas vairs nespēja cilvēku samaitāt, jo viņā sākumā ielikts labais. Tāpēc man šodien žēl jauno cilvēku, kuriem katru dienu trūkst tā labā. Nu jau ir tik tālu, ka pats katru stundu neklausos radio ziņas un vakarā ziņu laikos neslēdzu televīziju, jo nekas labs tur laukā nenāk. Brīnos, kā viņiem pašiem neienāk prātā, ka nevar visu laiku dot to negatīvo, ka vajadzīgs arī kas labs. Jo tieši labais mums palīdz izturēt!”
Komentāri