Raunas pagastā mežu ielokā atrodas “Kieģeļceplis”.
“Te dzīvojam jau 41 gadu. Māju nopirkām,” stāsta saimniece Zenta Barisa un piebilst, ka agrāk dzīvojusi netālu un atceras, ka te vēl strādāja ķieģeļceplis.
“Kad
atnācām uz šo māju, te bija divi lieli šķūņi, kur žāvēja mālus. Viens vēl tagad redzams pagalmā. Šķūnā bija sliedes, turpat netālu arī ķieģeļu dedzinātava. No tiem laikiem saglabājusies arī pirtiņa. Atsevišķā ēkā bijis mālu maļamais, ko griezuši zirgi. Un vai uz katra soļa ķieģeļu kaudzes,” stāsta Zenta.
60.gadu sākumā ķieģeļceplis slēgts. Zentas dēls Andris dzirdējis, ka savulaik Baižkalna ķieģeļceplī ražotos ķieģeļus pat veduši uz Maskavu.
“Te ir ļoti mālaina vieta. Viss apkārt pļavā un mežā ir izrakņāts. Mālu raka ar lāpstām un ar zirgiem veda uz cepli,” zina teikt Andris. Viņš arī atceras, ka pie mājas bijis liels ābeļdārzs. Zenta vien skumji nosaka, ka nu jau vairs neviena nav, kurš varētu izstāstīt, kā šajā ceplī ražoja ķieģeļus.
“Kad uz māju rakām ūdensvadu, pārliecinājāmies, ka augsne ir tikai dažus centimetrus,
pēc tam uzreiz māls. Dārzam savulaik vīrs saveda neskaitāmas kūdras kravas. Kad lietus nolīst, ejot viss pagalms šūpojas, jo ūdens nevar noskriet. Dārzā grūti kaut ko izaudzēt,” stāsta Zenta.
Pagalmā, kokos ieaugušu, var redzēt ķieģeļu dedzinātavu. Sabrukusi. Bet turpat blakus vecu ķieģeļu kaudze. “Te jau visur var ķieģeļu lauskas atrast,” bilst Andris.
“Kad nopirkām šo māju, jutāmies kā paradīzē. Ne tu kaimiņus traucē, ne viņi tevi. Tagad gan citādi – dzīvojot nomaļi, meža ielokā, nejūtos droši,” atzīst saimniece. Savulaik, kad spēka netrūka, bija sava saimniecība, tagad tiek audzēts ģimenei nepieciešamais.
“Tā dzīvojam. Apkārt mežs, klusums, kaut ceļš un kaimiņi tepat netālu. Viss mainās. Kaut kas pazūd, cits rodas no jauna,” domās dalās “Ķieģeļcepļa” saimniece. Zenta ar lepnumu ved rādīt egli. Īstu un lielu skaistuli. Nudien, neticas, ka kokam tikai 14 gadi. Ieaugusi uz ķieģeļu lausku kaudzes. Laikam jau mālainā augsne tai īsti pa prātam.
Sarmīte Feldmane
Komentāri