Pirms Svētvakara sniega jeb Kristus roze cilvēku priekam dāvājusi vismaz 20 vārus un smaržīgus ziedus.
Puķe, kas ierasti uzplaukst agrā pavasarī, liepēnietes Ellas Jansones dārzā uzziedējusi Ziemassvētku gaidīšanas laikā.
“Tāds pārsteigums! Tik ļoti jocīgi, ka Ziemassvētkos dārzā zied puķes. Tik interesanti,” sajūsmā savas rozes priekšā uz ceļiem nometās Ella, sakot, ka tagad skatāmies uz vienu no Ziemassvētku brīnumiem. Viņa pārliecināta, ka tieši par šo rozi, kas iztur ziemas saltumu, sacerēta ”Es skaistu rozīt` zinu”, kas svētkos skan baznīcās un mājās.
“Manam dārzam ir svētība. Atceros kā karstajā vasarā, kad nevienam akā nebija ūdens, dārza kaimiņi nāca un smēla. Cik dienā ūdeni paņēmām, tik naktī sanāca no jauna. Pavasarī kopā ar draugiem dārzu kopām, tagad saku, ka puķe uzziedējusi arī viņiem kā lielais paldies. Nu, zied tā roze kā sajukusi,” sprieda Ella, neslēpjot, ka pirms pāris dienām uzkritušais sniegs piesedz arī mārpuķītes, kas sirsnīgi ziedējušas kā vasarā. Bijuši kaimiņi, kas sprieduši, ka gandrīz vai jāņem pļāvēji un jālīdzina zālieni, jo arī zaļie stiebriņi dienu no dienas stiepušies augumā.
“Man liekas, ka daba tāda īpatnēja palikusi. Īsti jau nav pieņemams, ka nav kārtīgas ziemas. Gribas sniegu. Un ne tikai man, arī dabai. Upenēm tik lieli pumpurīši, ābelītēm. Tie tikpat kā izplaukuši. Nosals pumpurīši. Tas nozīmē, ka ražas nākamgad nebūs. Kociņi nevar atpūsties, nav aizmiguši, visus šos mēnešus tādā stresā. Man tiešām ir žēl,” noteica Kristus rozes saimniece, kura ļoti gaida gaismas atnākšanu, padomājot par visu, kas dzīvē notiek, par to, kā pašai klājas, kā bērniem, mazbērniem un paziņām.
“Gribas gaismu. Jo caur acīm taču jāsaņem zināma daļa gaismas, lai cilvēks varētu dzīvot, justies labi. Tāpēc gribas tik gaišas telpas, sveces. Latvieši taču ir pieraduši pie kārtīgām ziemām un vasarām. Kā sniegs, tā tik kolosāla diena. Saule iemirdzas logā. Es skatījos, kā tā mēģina sildīt, un tinu dāvanas bērniem un mazbērniem. Domāju, cik labi, ka ir draugi! Man sanāca 29 dāvaniņas. Katram kādu prieku vajag dāvāt. Tā krietni piedomāju, ko materiālajam pielikt klāt no garīgā, lai dzīve labāka un stiprāka,” sprieda Ella Jansone, mudinot katru no mums Ziemassvētku laikā paraudzīties ne tikai uz to, kas zem kājām, bet vērties augšup, lai sajustu, kādu vēsti sūta debesis.
