Aprīlī apritēs trīs gadi, kopš Cēsīs darbojas koprades māja “Skola6”, kas iekarojusi tik lielu popularitāti, ka telpas Skolas ielā 6 kļuvušas par šauru, jau pērnā gada nogalē izveidota neliela “filiāle” Palasta ielā, ēkā, ko cēsnieki pazīst kā bijušo poliklīniku.
“Skola6″ vadītāja Dita Trapenciere stāsta, ka ēkā viņiem atvēlēts viens stāvs, apmēram 200 kvadrātmetri. Tur ir astoņas nelielas telpas un lielāka telpa, kur savulaik atradās reģistratūra.
“Ar pašvaldības vadību šonedēļ pārrunājām nākotnes redzējumu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka arī ar šo platību ir par maz, pieprasījums pēc telpām ir liels. Cilvēki grib darboties, vēlas tieši kopā strādāšanas telpas. Jūtams, ka arvien svarīgāka kļūst šī kopienas sajūta. Cilvēki atzīst, ka patīk tas, ka jūtas kā vienotā kolektīvā, lai gan strādā individuāli. Jā, katram ir sava mazā telpiņa, kur veikt darba pienākumus, bet viņi zina, ka turpat ir vēl citi tādi paši, ir koplietošanas telpa, kur var iedzert kafiju, sanākt, parunāt. It kā ir vienots darba kolektīvs, bet katram ir savs bizness,” skaidro D. Trapenciere.
Tiesa, arī šī Palasta iela ir tikai pagaidu variants, jo pēc dažiem gadiem uz šo ēku plānots pārcelt Cēsu Mākslas skolu. Taču, neraugoties uz to, “Skola6” rūpējas, lai telpas būtu ērtas, mājīgas. Pagājušajā nedēļā sākās koplietošanas telpu labiekārtošana, sienu krāsošana. Priekštelpā plānots izveidot virtuvi, kur kopā iedzert kafiju, kur uzkavēties klientiem, veikt pārrunas.
Līdztekus šiem darbiem D. Trapenciere aktīvi apzina situāciju pilsētā, proti, tiek meklētas telpas, kur veidot nākamo “filiāli”: “Esam apjautuši, ka tuvākajos gados varētu būt pieprasījums pēc aptuveni 50 darba vietām. Tāpēc vajadzīgas plašākas telpas, kur radīt vidi, kur var nākt tas, kurš strādā viens, arī divi trīs kopā strādājošie vai kāds jauns start-up uzņēmums, kam arī interesantāk strādāt kopienā. Netrūkst cilvēku, kuru vienīgais darba rīks ir dators, kuriem patiesībā nekādu citu atbalstu nevajag, bet viņi meklē mūsdienīgo darba vidi, kur kā pašnodarbinātie var strādāt. Skolas ielā 6 kopā strādāšanas telpā kļūst arvien šaurāk, aizvien vairāk vajag vienkāršu darba vietu – galdu un krēslu. Nāk gan cēsnieki, gan tie, kuri pārcēlušies uz pilsētu. Kāds jau Rīgā darbojies šādās kopā strādāšanas vietās, pēc pārcelšanās kādu laiku strādājis mājās, taču jūt vajadzību pēc komunikācijas. Cilvēki redz, ka šī ir aktīva vieta, kur notiek cilvēku un ideju kustība, viņi labprāt grib pievienoties. Tāpēc mūsu uzdevums meklēt risinājumus, lai piedāvātu šādu iespēju.”
Komentāri