Daces un Māra Baltiņu ģimenē tieši Andrejos piedzima trešā meitiņa Undīne. Atšķirībā no māsām viņa dienasgaismu ieraudzījusi ģimenes lokā, jo nākusi pasaulē mājdzemdībās.
Māra un Daces attiecības sākās Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā, viņi gadus piecus mācījās vienā klasē. Tiesa, tā nopietni ieskatījušies viens otrā 12.klases beigās. Kāzas svinēja pirms trīspadsmit gadiem Liepas pagasta “Leči A” mājās, kur tagad dzīvo visa kuplā ģimene.
Baltiņiem ir tā lieliskā iespēja daudz laika pavadīt kopā, jo abi vecāki algoto darbu strādā mājās, kas informāciju tehnoloģiju laikā kļūst arvien populārāk.
Darbs, kurā Mārim jābūt birojā, ir Priekuļu pašvaldībā, bet divās citās darbavietās strādā, izmantojot internetu. Vienā, kas saistīta ar interneta aplikācijām, iesaistīta Dace, kura nodarbojas ar interjera dizainu. “Mums mājās pat ir divi biroji, viens otram netraucējam. Darbs no mājām ir veiksmīgs variants, lai līdztekus 24 stundas diennaktī varētu pievērsties ģimenei. Tas noteikti rada vēl ciešāku saikni,” uzskata Dace.
“Par mums nereti brīnās, kā pēc horoskopa tik nesaderīgas zīmes var sadzīvot kopā. Es esmu Skorpions, Dace – Lauva. Varbūt tas, ka esam tik dažādi, ir par iemeslu, ka esam kopā. Turklāt labi protam viens otram pielāgoties,” bilst Māris un atklāj, ka visai ģimenei ir daudzas kopīgas intereses un viena no tām ir orientēšanās sports. Ja kādreiz tam pievērsās tikai Māris, tad tagad līdzi dodas arī Dace un meitas. “Visticamāk, arī trešo meitu saistīs šo nodarbe, jo viņa piedalījusies sacensībās, vēl mammai puncī būdama. Cēsu Orientēšanās klubā “Meridiāns” šajā sezonā Dace izcīnīja otro vietu savā grupā. Dienā, kad bija jādodas uz apbalvošanas pasākumu, Undīne deva signālu, ka vēlas nākt pasaulē,” atgādina jaunais tētis.
Vecākajai meitai Leonardai ir 10 gadi, vidējai – Karlīnai – septiņi, bet Undīnei vien pāris nedēļu. Par to, kādus vārdus meitām likt, vecāki jau pirmajā mirklī bijuši vienisprātis. Vecākā meita tikusi pie vārda, kas bijis domāts puikam, jo sākotnēji esot bijusi pārliecība, ka gaidāms puika. Taču, kad daktere pateica, ka būs meitiņa – peciņa, vecāki nopriecājās un par vārdu galvu nelauzīja, atstājot ne tik bieži dzirdēto – Leonarda.
Baltiņi uzskata, ka īsta latviešu ģimene ar trīs bērniem tikai sākas – jo vairāk bērnu, jo vairāk prieka tie rada. Viņuprāt, esot skumji, ka ne visiem izdodas vārdus – daudzbērnu ģimene – nest ar goda un lepnuma sajūtu. Interesanti, ka viņu pašu ģimenēs tā jau kļuvusi par tradīciju, ka mazāk par trim gan nevar būt. “Tas, ka ģimenē ir jābūt vismaz trim bērniem, ir ierakstīts laulības līgumā, jo abi ar Māri nākam no ģimenēm, kur esam trešie bērni. Tātad tas ir likumsakarīgi,” smaidot saka Dace un piebilst, ka tādu lietu, kā īpašu ģimenes plānošanu jeb datumu skaitļošanu viņa neatzīst, uzskatot, ka bērni jārada tad, kad vecāki ir tam gatavi. “Par trešo bērnu bijām domājuši, taču to atlikām. Iestājos augstskolā, visu laiku atgādināju sev, ka man ir studijas un tamlīdzīgi. Tad kādā sarunā draudzene man pajautāja, vai es gribētu būt projekta bērns, kas ieplānots konkrētā laikā. Padomāju, ka negribētu gan, ka gribētu būt mīlestības bērns. Tas bija tas klikšķis, un pagāja neilgs laiks, kad Undīne pieteicās. Ļoti priecājāmies par šo notikumu. Tiku līdz trešajam kursam augstskolā, taču man būs iespēja pēc kāda laika studijas turpināt,” domā Dace.
Dace saka, ka trešā bērna piepulcēšanās ģimenei vairāk ietekmē vecākās meitas, kurām tagad jāuzņemas lielāka atbildība nekā līdz šim. “Viens ir uzmanība, ko ne vienmēr varu veltīt visiem vienādi, bet, pats galvenais, – vecākās meitas zina, ka mammai vairs nav tik daudz laika un ar dažādiem sīkiem mājas darbiem viņām jātiek galā pašām. Tas ir pozitīvi, jo viņām jākļūst patstāvīgākām. Mums jau ir vēl viens ģimenes loceklis, kas jūt, ka sācies pārmaiņu laiks. Tā ir kaķenīte Pūka, kas kopā ar mums ir no tā laika, kad precējāmies. Tagad viņai ir pārdzīvojumi, ka Undīnīte izpelnās lielāku uzmanību,” piebilst jaunā māmiņa un atsauc atmiņā, ka pats sarežģītākais posms, līdzīgi kā citiem, esot bijis laiks, kad ģimenē ienācis pirmais bērniņš. “Protams, bija neziņa. Jautājumi – kā tas būs, ko darīt. Par laimi, mums visu laiku ir bijis atbalsts gan no Māra, gan maniem vecākiem. Turklāt šogad mana mamma devusies pensijā, tātad varēs vairāk palīdzēt mazās auklēšanā,” atklāj Dace, bet Māris papildina: “Ar pirmo bija tā – gribējās jautāt, kur ir lietošanas instrukcija, kas tagad jādara? Nu jau pieredze ir uzkrāta.”
Leonarda nākusi pasaulē Rīgas dzemdību namā, Karlīna – Valmierā, bet Undīne
piemājas pirtiņā – vietā, kur ģimene ik svētdienu dodas pērties. “Sākotnēji bijām pārliecināti, ka arī Undīnei jānāk pasaulē Valmierā, tad gadījās pabūt ciemos pie draudzenes, kura dzemdēja Vidzemes slimnīcā, es biju nepatīkami pārsteigta, ka, ejot garām pa gaiteni ģimenes istabiņai, tajā var brīvi ielūkoties un redzēt, kas notiek, jo caurspīdīgās istabiņas durvis atklāj citu skatam privāto telpu. Sapratu, ka tomēr gribu saglabāt savu telpu, un tā nonācām pie varianta bērniņu pasaulē laist mājās, jo dzemdībās pats svarīgākais ir miers,” stāsta mamma.
Baltiņi paziņu lokā arī zinot vairākas mājdzemdības, tāpēc šāds solis viņus nav baidījis. “Mana ginekoloģe nebija sajūsmā par šādu lēmumu, jo savā praksē ir pieredzējusi dažādus gadījumus. Man tādas pieredzes nebija, nebija, no kā baidīties vai kādēļ atteikties no šīs domas. Lēmumu pieņēmām, konsultējoties ar vecmāti, apzinot visus riskus. Viņa bija tā, kas iedvesmoja, teica, ka patiesībā veselai sievietei nav, ko darīt slimnīcā,” teic Dace.
Ilze Fedotova
Komentāri