Vienkoču parkā turpinās darbi pie Kokamatniecības muzeja – darbnīcas paplašināšanas. Jaunajā ēkā tiek ieguldīti ap 160
tūkstošiem eiro. Tā ir kā piebūve muzejam – darbnīcai.
Ēka iekļaujas vidē, to pēc Vienkoču saimnieka Riharda Vidzicka ieceres projektējusi līgatnieša arhitektu birojs “Gradovska darbnīca”. “Pētīju Līgatnes rūpniecisko arhitektūru. Otrā stāva izbūve ir Līgatnei raksturīga. Tur būs muzeja fondi, dažādi rekvizīti,” pastāsta Rihards. Ēkai ir sešrūšu koka logi. Tos izgatavojis Riharda tēvs Guntis.
“Jaunajai ēkai ir 235 kvadrātmetri, vecajai tikai 128. Līdz šim muzejs un darbnīca atradās vienā telpā. Lai gan muzejs parāda kokamatniecības attīstību, mūsdienu instrumenti tajā īsti neiederas. Tagad darbnīca būs atsevišķi, durvis atvērtas un katrs varēs redzēt, kā amatnieks strādā. Savukārt muzeja telpā būs vairāk vietas praktiskām nodarbībām studentiem, interesentiem,” stāsta Vienkoču parka saimnieks Rihards Vidzickis un uzsver, ka gribas, lai te ir skaisti un ērti. Sākumā pat nebijusi doma ēku siltināt, taču skaidrs, ka labāk izdarīt uzreiz, nevis atlikt uz vēlāku laiku. Darbnīcā skaņas slapēšanai izmantotas Latvijā ražotās akustiskās fibrolīta plāksnes. “Arī ziemā varēsim uzņemt interesentus, jo telpas būs siltas,” bilst R. Vidzickis un atzīst, ka vislielākais prieks ir uzņemt ģimenes, draugu grupas, jo tad var aprunāties, kopā padarboties.
Arī ikdienas apmeklētāji labprāt iegriežas muzejā. “Ir tādi, kuri brauc tieši uz muzeju, citus tas neinteresē, viņiem vajag takas, vēlas pastaigāties dabā. Ir ārzemnieki, kuri brauc tieši uz muzeju. Pasaulē ir daudz cilvēku, kam interesē amatniecība. Pēdējos gados ārvalstu tūristu skaits pieaug, vietējo samazinās,” pārdomās dalās Rihards un atzīst, ka muzejam ir potenciāls.
Ik gadu Vienkoču parkā notiek Koksnes diena. Tad sabrauc profesionāļi un interesenti, lai dalītos pieredzē un mācītos. Šopavasar tika izgatavots etnogrāfiskais vienkoča zārks. Īpaša uzmanība veltīta vienkoču laivu izgatavošanas procesa izzināšanai. Vienkoču parks ir kļuvis par masīvkoka apstrādes eksperimentu veikšanas vietu. Rihards turpina pētīt masīvkoka apstrādes tehnoloģijas.
Kokamatniecības muzejs ir iekārtots kā vēsturiska darbnīca, kur lielākā daļa darbarīku ir lietošanas kārtībā. Muzeja ekspozīcija joprojām tiek papildināta un pilnveidota. Šeit var iepazīties ar kokamatniecības attīstību no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Muzeja darbnīcā apskatāmi darbagaldi, kas ar motoru un siksnu palīdzību tiek darbināti caur transmisijas asi. Darbnīcas iekārtojuma stils atbilst 19.gs. beigām un 20.gs. sākumam. Muzejā un parka teritorijā var iepazīties ar vienkoču un citu koka izstrādājumu izgatavošanas niansēm no akmens laikmeta līdz mūsdienām.
Katru vasaru kaut kas jauns ir arī parkā. Šovasar ekskursanti brīnījās par lielo koka karoti. Parkā nograntētas takas, lai apmeklētājiem ērtāk. Automašīnām ir plašs stāvlaukums. Rihards smej, ka jāsaliek vairāk norādes zīmju, jo pilsētnieki neuzdrošinās iebraukt zālē, kaut visa pļava ir stāvlaukums.
“Vēl darāmā netrūkst. Bet muzejs jau nekad nav gatavs Vienkoču parka ārvides ekspozīcijas un Kokamatniecības muzeja koncepcijas pilnveidošanai.
Ideja par Kokamatniecības muzeju radās 1999.gada vasarā, kad Rihards Vidzickis, tēva Gunta Vidzicka ierosināts, no Naukšēnu novada “Jaunalēnu” mājām (dzīvojamā rija) nopirka un uz Līgatni pārveda senās darbnīcas iekārtas, kas sastāda lielu daļu no muzeja pašreizējās ekspozīcijas. 2003.gadā R.Vidzickis sāka veidot Vienkoču parku, kura galvenā ideja bija Kokamatniecības muzeja izveide. Vienkoču parks publiskai apskatei tika atvērts 2007.gadā. Vienā no Latgales pārvestajām klētiņām tika iekārtots pagaidu muzejs – darbnīca, tomēr lielākā daļa eksponātu turpināja gaidīt plašākas telpas.
Komentāri