Vizmu Jurgenbergu Strīķu pusē pazīst vai ikviens. Viņa vairāk nekā 30 gadus nostrādājusi veikalā.
“Dzīvojām Vecāķos, bet bērnu veselībai jūras gaiss nepatika. Tā nokļuvu te. Kad pirmoreiz braucu, jutos kā paradīzē – koki sniegā noliekušies, kalni mijās ar lejām. Joprojām priecājos,” stāsta Vizma.
Kolhoza laikā Strīķu veikalā pircēju netrūka. Šurp iepirkties braukuši arī vaidavieši, jo viņu veikalam bijusi sliktāka apgāde.
“Veikals bija vieta, kur visi apgrozījās. Gaidīja, kad atvedīs maizi, dažreiz stundu, cilvēki varēja izrunāties, uzzināt, kas kurā mājā jauns,” atmiņās kavējas bijusī veikalniece un piebilst, ka vīri gan bijuši darbā slinki. Gaidījuši, kad vienpadsmitos atvērs veikalu, iestiprinājušies un lēni gājuši uz darbu. Nelīdzējušas brigadiera dusmas, tik vien sūdzējušies, ka maz nopelna.
“Bija deju kolektīvs. Lenču klubā notika mēģinājumi. Uz Raiskuma klubu jau nebraucām. Svinējām Sējas un Ražas svētkus. Tepat pusotru kilometru birztaliņā notika zaļumballes. Lenčos bija arī bibliotēka,” atceras Vizma un piebilst, ka tagad šī puse palikusi pavisam klusa.
Laiku maiņās, kad patērētāju biedrība no veikala atteicās, Vizma pati desmit gadus turēja veikalu. “Sākās lielveikalu laiks, katrā pagalmā ieradās autoveikals, pie manis iepirkties dienā atnāca pāris cilvēki. Ja nav cilvēku, kam vajadzīgs veikals, tas pastāvēt nevar,” atzīst Vizma un piebilst, ka strīķēnieši palikuši lieli savrupnieki.
Ģimene nopirka veikala māju un tagad ir “Priedaines” saimnieki. Vizma ar lepnumu stāsta, ka šajā ēkā pēckara gados bijusi arī Strīķu izpildkomiteja un kino rādīts. “Apkārt klusums. Arī pa ceļu mašīnas daudz nebrauc. Vasarā gan velotūristi pa šo pusi izbauda skaistās vietas. Pirms gadiem te bija zāģētava, vismaz desmit cilvēki strādāja. Tagad visas ēkas tukšas,” par Strīķiem stāsta Vizma Jurgenberga, bet par dzīvi nesūdzas. “Runātāju, ka valdība slikta, netrūkst, bet, kad pašiem kas jādara, tad slinkums. Par daudz čīkstam, ir bijuši grūtāki laiki,” domās dalās pensionāre.
Laiks no pavasara līdz rudenim aizskrien nemanot. Tad jāraujas dārzā, jāaprūpē puķu dobes, bet tepat blakus mežs pilns ar ogām, sēnēm. Vizma tās lasa ne tikai pašu ģimenei, arī ved uz tirgu. “Man patīk, ka tirgū ir daudz cilvēku. Patīk tā murdoņa, tirgošanās. Tur satieku pazīstamus, varu parunāties, uzzināt, kā viņiem klājas,” stāsta Vizma un piebilst, ka viņai garlaicīgi neesot. Ja īsti nav ko darīt, lasa, risina krustvārdu mīklas.
Turpat blakus mājā dzīvo Vizmas meita. Ja vajag, aizved uz Cēsīm. Pagasta centrā gan esot reti, nav vajadzības.
“Strīķi ir skaista vieta. Te tikai dzīvot un dzīvot,” tā Vizma Jurgenberga
Komentāri