“Laiks vēl kā vasarā, tikai lapas sākušas birt. Atbraucu dienu iepriekš, lai visu sakārtotu. Man te ir sena kapu vieta. Guļ vecāsmātes vecāmāte. Uz kapiem nācu no mazām dienām, nemaz nevaru citādi. Saviem mazbērniem to pašu esmu mācījusi. Ceru, ka pēc manis tāpat darīs,” stāstīja kāda kundze, kura uz Priekuļu kapsētu bija atbraukusi no Valmieras.
Smiltenietis Imants Dūte stāstīja, ka cēlies pirms sešiem, uz Priekuļiem braucis ar autobusu.
“Man patīk uz kapiem iet. Ne tikai pirms svētkiem. Pašam sieva un dēls apglabāti. Te varam satikties,” sacīja Imants un pie sevis noteica : “Re, tas ir Pētera kaps. Laikam sen neviens nenāk. Vajadzētu jau apkopt. Bet te tādu zināmu cilvēku daudz, visiem nevaru palīdzēt.”
Latvijā runā par īpašu kapu kultūru. Priekuļu kapu uzraudze Valija Ankmane nenoliedz, ka katrai kapsētai ir sava seja. Arī Priekuļos vecā un jaunā kapsēta atšķiras. “Vecajā ir daudz koku, krūmu. Tuviniekiem grūtāk sakopt. Jaunajā kapsētas daļā paši veido apstādījumus, sēj zālīti, sarindo ziedus. Latviešiem joprojām ir svarīgi, lai dzimtai ir savs zemes pleķītis. Tas no seniem laikiem, kad muižnieki pirka un tagad ģimeņu kapa vietas iekārto,” būtību skaidroja Valija Ankmane, tomēr piebilda, ka daudzi tuvinieki kļuvuši slinkāki un paļaujas, ka kapu apsaimniekotāji ieviesīs kārtību.
