Pirmdiena, 15. jūlijs
Vārda dienas: Oskars, Ritvars, Anvars

Kāpēc ne Deju svētku tribīnē

Druva
23:00
25.05.2007
8

Valkā šodien notiek Cēsu, Alūksnes un Valkas rajona deju svētki. Mūsu rajonu pārstāv 22 deju kolektīvi. Viens no svētku virsvadītājiem ir arī Cēsu rajona deju kolektīvu virsvadītājs, “Raitā soļa” vadītājs Andis Kozaks.

– Kāds ir noskaņojums pirms koncerta?

– Labs. Pirmoreiz trīs rajonu dejotāji kopā svin svētkus. Kad to uzzināja citi kaimiņi, arī viņi izteica vēlēšanos piedalīties. Varbūt nākotnē Vidzemē būs savi skaisti Deju svētki.

Man uzticēts veidot koncerta pēdējo daļu un finālu. Svētku kulminācijā visi dejotāji būs laukumā, gribas, lai šajā mirklī izjūtās skatītāji un dejotāji ir vienoti. Kā tas izskatīsies, redzēs tikai koncertā, pat ne mēģinājumā. Būs nakts, uguns un deja.

Svētkos piedalīsies arī netradicionālo deju dejotāji, pūtēju orķestri, igauņu dejotāji. Koncerts būs plašs, deju svētki laukumā taču vienmēr ir krāšņi. Uzveduma režisora iecere ir interesanta, ceru, ka koncerts patiks gan dejotājiem, gan skatītājiem. Laiks arī būs labs.

– Tā pašam nav pirmā reize, kad ar dejotājiem jāstrādā laukumā, jāveido zīmējums?

– Pērn Liepājā jauniešu un Tautas deju ansambļu svētkos biju Vidzemes novada virsvadītājs. Tas bija pirmais pārbaudījums, kad liku kopā rakstus, mācīju vadītājus, rīkoju seminārus. Skolēnu deju svētkos biju virsvadītāju Ilzes Mažānes un Zandas Grīnbergas asistents. Kad mani atstāja vienu, lai vadu visus dejotājus laukumā, sajūta mijās starp pacilājumu un bailēm, reizē arī ļoti liela atbildība.

Katrreiz nākamajos svētkos, kuru veidošanā iesaistos, gribas kaut ko citādāku, iet uz nākamo pakāpi. Pieredze krājas, un varbūt pēc gadiem stāvēšu lielo Deju svētku tribīnē. Un kāpēc gan ne? Kādam mērķim taču jābūt. Bet tas ir milzīgs darbs un atbildība.

– Kā pats sāki dejot?

– Sev ļoti bieži esmu uzdevis šo jautājumu – kā es sāku dejot, kā iekļuvu šajā sfērā. Mācījos Cēsu 1.vidusskolā, atnācu uz “Raito soli”, izturēju konkursu, tad dienēju armijā, pēc tam ne uzreiz, bet atgriezos ansamblī. Biju prezidents, vēlāk jau vadītājs. Tad bija jāizšķiras – ko darīt, jo zināšanu man nebija nekādu. Iestājos Latvijas kultūras skolā un sāku strādāt valsts deju ansamblī “Daile”. Biju dejotājs un par dejošanu saņēmu algu, vadīju arī “Raito soli”. Tie bija divi ļoti saspringti gadi, nebija viegli. Paldies raitīšiem, viņi saprata, uzticējās. “Raitais solis” dejoja diplomdarbā un saņēma vienu no augstākajiem vērtējumiem.

“Dailē” nodejoju līdz tās likvidācijai. Guvu nenovērtējamu pieredzi gan dejošanā, gan kolektīva vadīšanā, pedagoģijā, koncertprogrammu veidošanā un uzvedumu iestudēšanā. Darbs kopā ar Latvijā pazīstamākajiem deju speciālistiem Ingrīdu Saulīti, Ilzi Mažāni, Jāni Ērgli un Jāni Purviņu veidoja manu attieksmi pret deju, deva dziļas zināšanas.

Tad studēju Mūzikas akadēmijā horeogrāfos, ieguvu bakalaura grādu, tagad studēju maģistrantūrā horeogrāfijas programmā.

Mācīties turpināšu, varbūt režiju.

– Nebūtu likvidēta “Daile”, varbūt kļūtu par profesionālu dejotāju?

– Iespējams. Jau dejoju solo lomas, bija karjeras iespējas. Tagad mani Latvijā zina kā jauno horeogrāfu. Esmu saņēmis piedāvājumu no septembra strādāt akadēmijā par pasniedzēju un mācīt studentiem latviešu dejas.

Pašam maģistra diplomdarbam jāsagatavo jaunas horeogrāfijas. Man palīdzēs “Raitais solis” un pilsētas ģimnāzijas jauniešu deju kolektīvs.

– Kā top deja? To soļu nemaz nav tik daudz.

– Parasti saku – ir divas rokas, divas kājas, viena galva un rumpis, un no tā jāizveido horeogrāfija. Katram radošam cilvēkam ir nepieciešama mūza, iedvesma. Daudz laika paiet, meklējot mūziku. Kā es zinu, ka tā ir īstā, nevaru pateikt, vienkārši jūtu, ka ar to varu strādāt, varēšu rakstīt rakstus, iestudēt deju. Klausoties mūziku, veidoju deju soļus, kombinācijas, lieku zīmējumā. Ļoti laba aura darbam ir “Raitā soļa” grimētava. Tad man jābūt vienam. Un top deja.

Katrā dejā gribas ielikt kādu stāstu, elementu, nevis tikai salikt kopā soļus. Zupu vārot, garšai pieliek klāt kādu pipariņu, burkāniņu, dillīti. Arī labai horeogrāfijai vajag garšvielas. Tad dejotājiem un skatītājiem būs interesantāk. Protams, ne vienmēr izdodas. Kad stājos maģistrantūrā, bija jārāda stundu gara programma. Biju sašutumā, kur ņemšu tik daudz deju! Kad sāku vētīt savus iestudējumus, dejas, stundas programma sanāca bez problēmām. Tajā bija gan uzvedums “Spēlēju, dancoju”, gan koncertprogramma “Alus lustes”.

Esmu strādājis arī kopā ar komponisti Sniedzi Grīnbergu. Tas ir pavisam citādāk nekā tad, ja raksti horeogrāfiju mūzikai. Komponists sacer mūziku, mēs nepārtraukti sazināmies, kas der, kas ne, vai kādu takti var pielikt, kādu noņemt. Tas ir ļoti interesants process.

Pieredze un idejas krājas nepārtraukti. Rīgā regulāri koncertē dažādi mākslinieki, arī moderno deju, tautu deju un baleta festivāli dod ierosmi. Vienmēr var ieraudzīt kaut ko jaunu, kaut tieši tobrīd šķiet, ka tas nederēs. Var noglabāt, lai īstajā mirklī vilktu laukā un liktu lietā.

– Kāpēc lielākajai daļai deju ir dziesmas pavadījums? Man kā skatītājai tas traucē, jo gribas saklausīt vārdus.

– Visām nav. Tiesa, retai. Tām, kurās nedzied, dejotājiem ir grūti mūziku saprast, tad jābūt dramaturģijai. Kolektīvā iestudējām deju, kur pavadījumā neskanēja dziesmas vārdi, nodziedāju, tad dejotāji saprata, par ko ir deja, ko autors gribējis pateikt, kādas tajā attiecības. Katrs vadītājs, protams, deju tulko citādi, kaut soļi un zīmējumi vienādi. Kad koncertā vai skatē vadītāji satiekas, tad redzams katra

rokraksts, viņa iestudējums. Tā tam jābūt.

Ir arī mūzikas deficīts. Pirms pāris gadiem to vislabāk varēja redzēt, trūka deju un kolektīvi izpildīja obligāto programmu. Bet dejotāji grib dejas, kas patīk, sagādā prieku. Vislabāk, ja tās ir tieši viņu, tās nedejo citi. Labi, ka pēdējos gados izdoti diski, kuros var atrast mūziku, lai veidotu savas horeogrāfijas.

– Četrus gadus līdz svētkiem dejotāji sakostiem zobiem mācās dejas, kas nav sirdij tuvas, un zina, ka koncertos tās nedejos, tikai lielajos svētkos. Kāpēc jādejo dejas, kas nepatīk? Vai tas nav absurds?

– Piekrītu, tas ir absurds. Nākamā gada svētku programmu kolektīvi ir apguvuši. Vai pēc svētkiem visas šīs dejas vēl būs repertuārā? Tas ir jautājums. Kāpēc tā notiek? Droši vien tas jārisina valsts līmenī. Bija konkurss svētku programmai, kur katrs varēja pieteikt savu horeogrāfiju, savu deju. Acīmredzot, žūrija paņēma to labāko. Horeogrāfiem niša brīva.

– Tu vadi ne tikai “Raito soli”, arī pilsētas ģimnāzijas jauniešu deju kolektīvu un Pastariņa pamatskolā 1.-4.klasei māci pirmos soļus. Šajā steidzīgajā laikā bērni, jaunieši tomēr brīvajā laikā izvēlas dejot?

– Mazie bērni kopā ar vecākiem izlemj, dejos vai ne, nekas netiek uzspiests. Pirmajos mēģinājumos, protams, ir daudz dalībnieku, pamazām skaits sarūk. Ne jau visiem patīk, kad saprot, ko nozīmē dejot, vai nu paliek, vai aiziet.

Pirmklasnieki mācās saprast, kas ir kustība, ritms, deju soļi. Arī 1., 2.klases vecuma dejotājiem jau jāiestudē dejas. Uzskatu, ka tās, kuras saņemam kā obligātās, ir par grūtu, pirmklasniekiem noteikti. Pirmajos mēģinājumos var labi redzēt, kurš jau bērnudārzā dejojis, kurš sper pirmos soļus, nezina, kas skrējiens, palēciens, kur rokas likt. Caur spēli bērns jāieinteresē par deju. Labi noder latviešu rotaļu dejas, kas attīsta un palīdz iemācīties deju elementus.

Ģimnāzijas laikā iespēju dejot meklē tie, kuri to darījuši agrāk. Tāpēc arī ģimnāzijas kolektīvs skatēs vienmēr bijis augšgalā.

– Pilsētas skolās, arī pilsētā kolektīva vadītājs var izvēlēties dejotājus. Laukos nav no kā. Bet skatēs visus vērtē vienādi.

– Prasības visiem vienādas. Varu tika apbrīnot kolektīvu vadītājus, kuri laukos strādā par simbolisku samaksu. Tikai viņi zina, cik laika un enerģijas vajag. Tas nav viegli.

Laukos cilvēku ir aizvien mazāk. Grūti paredzēt, kas ar tautas mākslu notiks pēc pieciem gadiem. Tas atkarīgs no valsts un pašvaldību attieksmes. Vai Dziesmu un Deju svētki būs vajadzīgi? Labi, ka likums tos aizsargā. Ja valsts un pašvaldību atbalsta nebūs, nezinu, vai deju kopas kā interešu grupas varēs pastāvēt.

Gan valsts, gan pašvaldības. Īpaši pēdējā laikā skatītāji labprāt nāk uz deju koncertiem, viņiem patīk. Vai gadskārtu ieražu svētkos, valsts svētkos var iztikt bez deju kolektīva?

– Ko nozīmē būt rajona deju kolektīva virsvadītājam?

– Esmu atbalsta punkts neskaidrību, problēmu brīžos, ja nepieciešams, braucu uz mēģinājumu. Man viņi jāsatur kopā. Ar vadītājiem strādāt kopā ir ļoti viegli.

– Kāda ir šodienas latviešu deja? – Latviešu tautas deja šodienas izpratnē ir visīstākā skatuves deja. Horeogrāfiski sarežģīta, mēģinājumi – tas ir milzīgs darbs, lai deju iemācītos. Grūtības arī daudzus atbaida, bez sviedriem neiztikt. Ir jaunieši, kuri vairs nenāk uz “Raito soli”, jo slodze par lielu. Mums ir treniņa stundas, apgūstam klasisko, arī moderno deju elementus, to nemāca citos kolektīvos. Vajadzīga fiziskā sagatavotība un atdeve. Ja fiziski nespēj vai negrib pūlēties, aiziet. Tie, kuri iztur, zina, ko nozīmē

gandarījums.

– Vai kāds kādreiz ir brīnījies, ka tu dejo, ar dejošanu pelni maizi?

– Tā jau ir, cilvēki pelna naudu ar biznesu, strādā firmās, vada uzņēmumus. Jā, ir kas brīnās, ka ar šo darbu varu nopelnīt iztiku. Reizēm arī pats par to brīnos. Lielākā dzīves daļa šajā mākslā ir ielikta.

Nekad neesmu domājis, ko darītu, ja nedejotu. Iespējams, būtu skolotājs. Pēc armijas Veselavas skolā strādāju, divus gadus studēju latviešu valodu un literatūru universitātē.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Zinātnieki un zemnieki ilgtspējīgai saimniekošanai

00:00
14.07.2024
16

Vairāk nekā pussimts zemnieku ne tikai no Vidzemes bija sabraukuši uz Lauku dienu Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI)    Priekuļu pētniecības centrā. Kaut diena bija lietaina, slēpušies zem lietusmēteļiem un lietussargiem, zinātnieku pavadībā dalībnieki izstaigāja kartupeļu, zirņu, kviešu, miežu un rudzu selekcijas un izmēģinājuma laukus, kas tiek apsaimniekoti gan bioloģiskajā, gan integrētajā audzēšanas sistēmā. “Lauku dienā […]

Mārsnēnu teātris turpina ar pārbaudītām vērtībām

00:00
13.07.2024
22

Mārsnēnu teātris šovasar savus skatītājus iepriecināja ar pirmizrādi. “Kazlauckus prot savu darbu” – joku luga vienā cēlienā ir atsauce uz iepriekšējo izrādi “Tapiņa atgriešana”. Sezonas noslēgumā izrādīt jaunāko iestudējumu mārsnēniešiem jau ir tradīcija. Režisore Ingrīda Zilgalve pastāsta, ka “Tapiņa atgriešana” nospēlēta tik daudz reižu – 21 izrāde. Divas no tām aizvadītas Latvijas Brīvdabas etnogrāfiskajā muzejā. […]

Peldošā sala nerisinās āraišniekiem svarīgākās problēmas

00:00
12.07.2024
48

Kuplā skaitā Āraišu ezera apkārtnes iedzīvotāji bija sanākuši uz tikšanos, lai vairāk uzzinātu par pašvaldības uzsākto projektu. Plānots pētīt ūdenstilpi un tajā izveidot peldošu salu, kas veicinās bioloģisko daudzveidību un papildinās sabiedrības izglītošanas iespējas. Peldošā sala Āraišu ezerā tiks izvietota ezera vides stāvokļa uzlabošanai, skaidroja Cēsu novada pašvaldības projekta vadītāja Zane Pīpkalēja. Salā būs putnu […]

Raunā satikās “Pļavā”

00:00
11.07.2024
58

Piepildīts vakars un diena – kārtējo reizi var teikt par festivālu “Rodam Raunā”. Šīgada tēma bija “Pļava”, un ikviens varēja pārliecināties, kas tik pļavā nenotiek un ko tā dod mums. Festivāls iesākās ar koncertu Ilvas un Jāņa Lodziņu kolekcijas dārzā. Mierīgajā piektdienas vakarā pēc neliela lietus uz Ances Krauzes un Zigfrīda Muktupāvela koncertprogrammu “Violets”, kur  […]

Cēsis “Lampā” iziet plašu diskusiju loku

00:00
10.07.2024
58
1

Sarunu festivālā “Lampa” Cēsu novada pašvaldība savā sarunu telpā astoņās diskusijās bija izvēlējusies ļotidažādas tēmas: kultūras mantojums, kosmoss, digitālās prasmes, stilīgas mazpilsētas, apritīga būvniecība, bioreģions, kultūra un veselība, izglītība un inovācijas publiskajā pārvaldē. “Sarunu festivāls “Lampa” ir stabila vērtība desmit gadu garumā, tādēļ varam teikt, ka nav “Lampas” bez Cēsīm un Cēsis bez “Lampas”,” teic […]

Aicinām balsot par titula ieguvēju

11:07
09.07.2024
68
1

Sākusies balsošana par titula “Cēsnieks 2024” pretendentiem. Šogad pagodināšanai izvirzīti četri pretendenti. Žūrijas komisija balsošanai izvirzījusi: Natāliju Kramu, ilg­gadējo Cēsu bibliotēkas vadītāju, Vladimiru Kiseļovu, basketbola treneri, Ievu Moricu, sarunu festivāla LAMPA direktori, un Gunitu Bārdu, koncertu un pasākumu režisori, brīvprātīgā darba veicēju. “Cēsnieka” balvu piešķir jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Tas ir uzņēma “Cēsu alus” un […]

Tautas balss

Trūkst inženieru

10:49
09.07.2024
23
J. raksta:

“Ziņās televīzijā stāsta, ka Latvijā trūkst augsti kvalificētu speciālistu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Jau labi zinām, ka trūkst arī celtniecības inženieru, elektroinženieru un līdzīgu profesiju speciālistu. Te nu esam nonākuši ar savu izglītības sistēmu. Ja bērnam skolā neiemāca rēķināt, ja viņš neapgūst fizikas, ķīmijas pamatus, tad vēlāk, protams, neizvēlas studēt inženierzinātnes, profesijas, kas saistītas ar matemātiku, […]

Nav, no kā ietaupīt

15:13
05.07.2024
23
Seniore raksta:

“Ja cels pievienotās vērtības nodokli, tiem, kas dzīvo pieticīgi, būs vēl grūtāk. Tāpat jau no pensijas nekas nepaliek pāri, kad nopērku pārtiku. Ja tā būs dārgāka, tad vairs par dzīvokli arī nevarēšu samaksāt. No ēdiena neko ietaupīt nevaru, tāpat jau pērku tikai akciju preces,” pauda seniore.

Par ko uztraucas, par ko ne

15:13
05.07.2024
26
Iedzīvotāja raksta:

“Kad Cēsu Pils parkā notiek pasākumi, no centra līdz Festivāla ielai slēdz Lenču ielu. Un neviens neuztraucas, ka vairākas dienas Festivāla ielas iedzīvotājus traucē vēl lielāka satiksmes plūsma. Par Rīgas ielu gan visi raizējas, tur cilvēkiem neesot droši, iemītniekus traucē mašīnu trokšņi. Bet kā ar mums, kas dzīvo Festivāla ielā?” bija neapmierināta iedzīvotāja.

Apburtais loks

15:03
05.07.2024
26
1
Seniore raksta:

“Tomēr cilvēki spēj ietekmēt situāciju. Latvijas Pasts neuzdrošinās slēgt visas nodaļas, tās paliks arī laukos, lasu, pavisam 155. Tomēr 12 slēgšot, vienu no tām arī Cēsīs. Divas mūsu pilsētā neesot obligātas. Jau tā pastā bieži ir rindas, tagad būs vēl garākas. Un tad cilvēki neizvēlas šos pakalpojumus, bet Pasts tik saka, ka cilvēkiem tos nevajag,” […]

Cenas pārāk augstas

15:03
05.07.2024
30
Lasītāja O. raksta:

“Dārzeņaudzētāji saka, ka produkcija dārgāka, jo lielāks pievienotās vērtības nodoklis, kādu laiku bija pieci procenti, tad 12. Taču septiņu procentu palielinājums nav tik liels, lai piemēram, par lauka gurķiem prasītu gandrīz trīs eiro kilo­gramā. Var jau būt lielu uzcenojumu uzliek tirgotāji, tad audzētājiem jārunā ar tiem. Cenām jābūt samērīgām,” pau­da lasītāja O.

Sludinājumi