Cēsu vecā tirgus paviljonā atklāta izstāde “Deficīts un blats”. Tā stāsta par laiku pirms 30 – 40 gadiem, kad ikdienā valdīja šie divi jēdzieni. Izstāde veidota, sadarbojoties Latvijas Nacionālā arhīva Cēsu zonālajam arhīvam, Cēsu Vēstures un mākslas muzejam, Latvijas Arhīvistu biedrībai, Cēsu tirgum un novada pašvaldībai.
Ja ikdienā par deficītu un blatu vēstīs vien plakāti, atklāšanas reizē paviljonā tika radīta to laiku atmosfēra. Bija veikala lete, aiz kuras tirgojās Laimdota Lakucievska, kura strādājusi blata un deficīta laikā, bet plauktos gluži kā padomju gados bija vien maize, daži konservi, piena un krējuma kannas, vēl šis tas. Bija bufete ar padomju laikiem raksturīgu piedāvājumu un improvizēts dzīvoklis, kurā viss sagatavots Jaunā gada sagaidīšanai, jo Ziemassvētkus svinēt bija aizliegts.
Izstādes atklāšanā Cēsu zonālā arhīva vecākā eksperte Anda Opoļska norādīja, ka izveidotā ekspozīcija vēsta par tiem laika nogriežņiem, ko vēsturnieki apzīmē kā stagnācijas, perestroikas un Padomju Savienības sabrukuma laiku: “Ideja par šādu ekspozīciju jau ir ilgus gadus, jo likās, ka tas būtu interesanti gan tiem, kuri to pieredzējuši, gan tiem, kuri to nemaz nezina. Pats sarežģītākais bija materiālu vākšana, jo par deficītu un blatu jau nav nekādu dokumentu. Tolaik par to oficiāli nerunāja un nerakstīja, lai gan visi zināja, ka blats un deficīts pastāv.”
Atklāšanas stāstā daudz tika runāts par blatu, deficītu un pieredzes bagātāki cēsnieki atcerējās, ka tiešām tā arī bijis. Atmiņu vākšanā iesaistījās Cēsu 2.pamatskolas audzēkņi, kuri aptaujāja vecākus, lai uzzinātu par deficītu un blatu. Savāktā informācija nodota Cēsu Vēstures un mākslas muzejam.
2.pamatskolas audzēknes Džeina un Kate atzina, ka bijis interesanti uzklausīt vecāku stāstus, jo viņi paši par to nav stāstījuši īpaši daudz: “Kad jautājām, viņi labprāt stāstīja. Šī bija iespēja uzzināt ne tik seno vēsturi, un bija ļoti nepierasti saprast, ka viss bijis pavisam citādāk. Negribētos piedzīvot tos laikus!”
Skolēnu anketās lasāms, ka ģimenes, kurās vienai vai abām vecāmmammām bijuši blati, ģimenei izdevies iegūt visas deficītās preces. Stāsti arī par iespēju tikt pie ārzemju precēm, kas bija īpašs deficīts, vienkāršam cilvēkam nepieejams. Viena no atmiņām ir Aināra stāsts, kurš strādājis ostā: “70. gados pirkām un pārdevām tālāk košļājamo gumiju, amerikāņu cigaretes, viskiju un citus labus dzērienus, lietussargus, parūkas, džinsus, plastikāta maisiņus ar dažādiem zīmējumiem. Jūrniekiem bija iespējams iepirkties tax–free veiklos, tāpēc ar mums andelēties bija ļoti izdevīgi. Pēc trim ostā nostrādātiem gadiem divdesmit viena gada vecumā nopirku pilnīgi jaunu četrsimt divpadsmito moskviču.”
A. Opoļska sanākušajiem atgādināja, ka deficīts bija preču trūkums tirgū, kad pieprasītais daudzums ir lielāks par piedāvāto, un šāda situācija Padomju Savienībā pastāvēja vienmēr: “Dažādās desmitgadēs atšķirīga bija vien deficīto preču pieejamība. Padomju piecgažu un plānveida ekonomikas modelis bija neelastīgs, nespēja paredzēt un apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas un sadzīves precēm. Padomju ražojumiem trūka pievilcīga dizaina, augstas kvalitātes un reālajam pieprasījumam atbilstoša piedāvājuma. Vienus un tos pašus produktu modeļus ar minimālām izmaiņām ražoja gadu desmitiem ilgi. Deficīts bija importa preces, gan brālīgo sociālistisko valstu – Polijas, Čehoslovākijas, Dienvidslāvijas – ražojumi, gan, jo īpaši, atvestajam no kapitālistiskajām valstīm.”
“Cēsu tirgus” valdes priekšsēdētājs Māris Bērziņš, kurš padomju laikos bijis gan tirdzniecības uzņēmuma vadītājs, gan strādājis patērētāju biedrības valdē, atzina, ka sabiedrībā valdījis uzskats, ka šajos amatos viss bijis pieejams: “Taču tas nebija tik vienkārši. 1987.gadā bija īpaši smaga situācija ar preču resursiem iedzīvotāju apgādē. Preču sadale tika stingri reglamentēta, to noteica patērētāju biedrības valde, pieņemot lēmumus, kā viss tiks sadalīts. Tolaik stingri tika kontrolēts tirdzniecības tīkls, veikali, darbinieki un sodi bija nežēlīgi. Ja kontrolpirkumā tika konstatēts, ka pircējs apkrāpts par dažām kapeikām, tas draudēja ar pazeminājumu amatā vai pat ar atbrīvošanu no darba.”
A. Opoļska, stāstot par grūtībām izstādes veidošanā, aicina novērtēt tā laika priekšmetu vērtību, jo tie no krāmiem šobrīd pārtapuši par relikvijām: “Sarunās atklājas, ka konteineros izsviestas lietas, par ko interneta veikalos šobrīd prasa lielas summas. Varbūt, pirms kaut ko izmetam, vērts padomāt, ka šobrīd tā jau ir vēsture, ko vērts saglabāt.”
Izstāde “Deficīts un blats” liek atcerēties un saprast, ka tas laiks tomēr nebija tik labs, kā dažkārt šobrīd tiek stāstīts. Saprast un padomāt, vai mēs vēlreiz gribētu dzīvot blata un deficīta laikā.
Komentāri