Šis laiks jo īpaši saspringts ir devīto un divpadsmito klašu skolēniem, kuri vienu pēc otra kārto noslēguma eksāmenus. Uztraukums, stress, negulētas naktis un kafija… Kaut gan daži divpadsmito klašu skolēni atzina, ka tik traki nemaz nav. Ar ūdeni un šokolādi
Cēsu pilsētas ģimnāzijas 12. klases abiturienti Ieva Dzalbe un <b>Kristaps Jēkabsons neslēpj, ka šis laiks ir saspringts.
Ieva: – Satraukums ir, bet man
šķiet, ka mazāks nekā toreiz, kad liku 9. klasē eksāmenus.
Kristaps: – Man piektdien sanāk jau pēdējais eksāmens. Tagad tā kā nedaudz sāku pārdomāt un nožēlot, ka varbūt vairāk varēju pagatavoties un atkārtot. No šiem eksāmenu rezultātiem jau būs atkarīgs, kā iestāsimies augstskolās. Par to tagad vairāk aizdomājos.
Ieva: – Jā, bet gadījumus, kad klasesbiedri neguļ visu nakti un mācās, neesmu dzirdējusi. Drīzāk ir tā, ka atnāk uz eksāmenu un neko nav pat paskatījušies.
Kristaps: – Man kārtība ir tāda, ka vakarā līdz kādiem vienpadsmitiem pamācos, tad no rīta ceļos septiņos, ieeju dušā un vēl atkārtoju kaut ko līdz eksāmenam. Tā es sevi nomierinu, ka esmu vēl kaut ko darījis.
Ieva: – Pieļauju, ka papildu uztraukumu dažkārt rada arī eksāmena vērtētājs. Taču šie vērtētāji ir tīri cilvēcīgi un neskatās ar bargu skatu. Vakar latviešu valodas eksāmenā bija ļoti karsts, vienai meitenei kļuva slikti. Eksāmena vērotāja ļāva viņai iziet laukā.
Kristaps: – Laika apstākļi patiesībā daudz ietekmē. Karstumā un bezgaisa telpā ir ļoti grūti domāt. Sākumā pat nācām uzvalkos uz eksāmeniem, bet tad sapratām, ka karstumā tas nav izturams.
Ieva: – Uz eksāmenu ņemam līdzi minerālūdeni.
Kristaps: – Šokolāde arī pirms eksāmena noder.
Ieva: – Patiesībā visu laiku likās, ka līdz eksāmeniem vēl tik tālu, bet šonedēļ viss jau beigsies. Ir tāds bezsvara stāvoklis. Nav vairs sajūtas, ka te piederamies. Esam jau it kā ar vienu kāju laukā no skolas, bet nekur iekšā vēl tikuši neesam.
Kristaps: – Centralizēto eksāmenu rezultātus arī uzzināsim tikai 17. jūlijā. Izlaidums būs jau aiz muguras, bet rezultātus vēl mēnesi nezināsim. Būs jādomā, kur varēsim iestāties, kas beigās sanāks…
Ieva: – Jā, šī vasara vispār būs citādāka. Īsti nevarēs strādāt, jo nesanāk pilns mēnesis, kad jau būs jādodas uz augstskolām. Daudz nezināmā vēl priekšā. Taču, cik zinu, visi klasesbiedri nolēmuši stāties augstskolās. Nepatīk, ka dažiem ir vienalga kur, ka tik iestāties.
Kristaps: – Izglītība ir ļoti svarīga, taču arī dārga. Kaut gan domāju, ka studiju kredīti ir pietiekami labvēlīgi studentiem. Taču galva ir pilna ar domām par nākotni. Tas tiesa… Bijušas gan asaras, gan trīcošas rokas
Matemātikas skolotāja Ingrīda Tilaka atzīst, ka skolēni uz eksāmeniem nāk satraukti un saspringti. Ir lijušas asaras un redzētas trīcošas rokas un balsis.
– Runājot par spriedzi un pārpūli, jāatzīst, ka tas nav īsti normāli, ja divpadsmitās klases skolēniem vienā nedēļā ir trīs eksāmeni, kā tas gadījās šogad divpadsmitajiem. Tā gan ir diezgan liela spriedze un skolēniem nav īsti laika, lai atpūstos un sakrātu jaunus spēkus, – vērtē skolotāja un piebilst, lai arī centralizētie eksāmeni uzliek dubultu atbildību abiturientam, tomēr pasargā viņus no otrreizējas pārbaudījumu kārtošanas, iestājoties augstskolās.
– Atbildība ir liela, jo eksāmena trīs stundas, iespējams, izšķir visu turpmāko skolēna likteni. Taču gribu teikt, ka mūsdienu bērni ir diezgan nosvērti, apzinīgi un apmeklē arī konsultācijas, – saka skolotāja un stāsta, ka meitenes vairāk ārēji uztraucas, bet zēni visu pārdzīvo iekšēji un reizēm pat savu satraukumu neizrāda.
– Es, skolotāja, jūtu lielu atbildību par skolēniem. Ja naktī nosapņošu, kādi uzdevumi skolēniem varētu būt eksāmenā, mēs tos atkārtosim. Tas ir diezgan svarīgi, – saka matemātikas skolotāja un neslēpj, ka dažkārt tīri cilvēcīgi ir žēl skolēna, ja viņam nav paveicies.
– Īpaši, ja zinu, ka skolēns ir bijis centīgs, daudz gatavojies un mācījies. Taču gadās, ka eksāmena laikā skolēniem uztraukumā kaut kas aizmirstas, sajūk un, iznākot no eksaminācijas telpas, viņi saprot, ka ir izdarījuši nepareizi. Arī pagājušajā nedēļā viena meitenīte iznāca no eksāmena un raudāja. Teicās nesaprotot, kas ar viņu noticis, kā varējusi neatcerēties, kas un kā jādara. Bet tā jau ir – viens, otrs, trešais eksāmens… Gadās visādi,” pieredzē dalās I. Tilaka un atklāj, ka skolēniem bieži atgādina, ka pirms eksāmeniem ir jāatpūšas, pareizi jāēd, ka nevajag uzturēties ilgi saulē.
Stresu jāiemācās vadīt
Psiholoģe Inese Freivalde stāsta, ka stress ir organisma reakcija uz kādām briesmām. Tas cilvēka ķermeni sagatavo vai nu cīnīties, vai bēgt.
– Ja šī cīņa notiek pārāk ilgstoši, rodas pārpūle un nepatīkami simptomi. Pirms eksāmeniem kādreiz sāk sāpēt vēders vai galva, sāk straujāk sisties sirds. Tās ir bioloģiskās izmaiņas, kuras rodas šādās sasprindzinājuma situācijās. Ir labi, ja tās ir īsu brīdi, bet, ja tas notiek ilgstoši, ķermenis iztērē ļoti daudz enerģijas un galarezultātā var iestāties arī tāds stāvoklis, kas noved pie bojāejas, – saka psiholoģe un piebilst, ka stresu jāiemācās vadīt, lai sevi pasargātu.
– No vienas puses, stress cilvēkam ir vajadzīgs. Satraukums dažkārt nepieciešams, jo tas mobilizē cilvēka spēkus, it kā pasaka: “Man tagad jāsaņemas!” Un smadzenēs tiek doti impulsi, ka jākoncentrējas. Savukārt pēc eksāmena ļoti bieži iestājas izsīkums, ķermenis ir noguris un svarīgi saprast, ka tad nepieciešams atpūsties. Nevar tā, ka vienu eksāmenu beidz rakstīt un jau tajā pašā vakarā gatavojas nākamajam, – stāsta I. Freivalde.
Par stresa vadīšanu psiholoģe stāsta, ka ir četri veidi, kā to var darīt.
– Viens no pirmajiem soļiem ir elpošana. Ja mēs vairāk iedziļinātos, kas ar mums notiek stresa laikā, saprastu, ka bieži vien neelpojam. Un, ja mēs to nedarām, smadzenēm nepieplūst skābeklis un apstājas domāšana. Ne velti sakām: “Nomierinies, elpo dziļi un aizskaiti līdz desmit!” Tā tas arī ir. Iespējams, ka pirms iešanas eksāmena telpā ir vēlams noiet maliņā un kārtīgi pāris reizes dziļi ieelpot un izelpot. Tas dos organismam informāciju, ka jānomierinās. Otra lieta – jāiemācās atslābināties. Arī muskuļu spriedze traucē domāt. Reizēm lielā saspringumā var vienkārši censties pasmaidīt. Ne velti kādreiz pirms eksāmeniem panesas kādi jociņi vai anekdotes. Tas ir labi, ja cilvēks var pasmaidīt un atslābināt savilkušos muskuļus, – stāsta psiholoģe un turpina:
– Trešais, kas var līdzēt, ir mērķtiecīga domāšana. Cilvēks ar domām organismam var dot pozitīvus iespaidus. Organisms neatšķir, vai šie patīkamie pārdzīvojumi ir realitātē, vai esmu tos iztēlojies. Eksāmena laikā var uz brīdi atcerēties kādu patīkamu piedzīvojumu, atslābināties, koncentrēšanās atgriezīsies.
Psiholoģe stāsta, ka jau iepriekšējā vakarā var iztēloties, kā es iešu uz eksāmenu, kā iešu eksaminācijas telpā, ka būšu mierīgs un visu zināšu.
– Domām ir milzīgs spēks un reizēm mēs, iespējams, neapjaušam, cik daudz ar domām spējam ietekmēt. Biežāk jūtam negatīvo domu spēku, bet tas pats ir arī ar pozitīvajām domām, – atzīst I.Freivalde un piebilst, ka ceturtais faktors, kas varētu līdzēt stresa mazināšanā, ir pozitīvi uzmundrinājumi pašam sev.
– Tā arī ir domu iedarbināšana. Es sev varu teikt: “Viss man izdosies. Es eksāmenu nolikšu! Visu uzrakstīšu un visu zināšu.” Cilvēkiem, kuri to trenē un ievieš savā ikdienā, daudz vairāk veicas, viņi spēj mierīgāk uztvert dzīves notikumus. Parasti daudz gaidām no citiem, bet apkārtējie jau īsti nezina, kurā mirklī vajag mūs uzmundrināt, – domās dalās psiholoģe un uzsver, ka jauniešiem būtiski būtu ievērot arī dienas režīmu. Nevajadzētu diennaktī gulēt tikai četras stundas un pārējo dienu mācīties vai kaut ko intensīvi darīt.
“Ir svarīgi, lai mēs līdz eksāmenam nenovārdzinātu ķermeni. Jāpaēd, jāpadzeras, vajag vismaz astoņas stundas miega. Mācoties ik pa laikam jāatpūšas, jāiziet pastaigā. Tas palīdzēs ķermenim atslābināties, un tas būs gatavs uzņemt informāciju. Arī šajā lietā jaunieši bieži mēdz grēkot. Visu gadu nav mācījušies un tad domā, ka pēdējās trīs diennaktīs visu apgūs,” saka I. Freivalde.
Psiholoģe piebilst, ka ir svarīgi, lai arī vecāki eksāmenu laikā atbalstītu savus bērnus un saprastu, ka ikdienas pienākumi – miskastes iznešana vai netīrie trauki
– varbūt var pagaidīt.
– Ģimenei jābūt atbalstošai – jāpagatavo ēst, vakarā kopā jāiziet pastaigāties. Tas bērnu nomierinās. Nevajadzētu būt tā, ka vecāki šajā laikā vēl steidz biedēt: “Nemācies, nemācies, nenoliksi eksāmenus! Nekas dzīvē nebūsi!” Tas uzliek vēl papildu stresu, kādam tiešām var nolaisties dūša līdz papēžiem – ja jau mani vecāki tā uzskata, tad tiešām man nekas nesanāks. Šajā posmā vairāk vajadzētu teikt pozitīvos vārdus, – saka psiholoģe.
Sarunas noslēgumā speciāliste atzina, ka, iespējams, tieši divpadsmitajiem eksāmenu laiks ir īpaši svarīgs un saspringuma pilns.
“Devītie šo laiku, šķiet, neuztver kā tik ļoti izšķirošu soli dzīvē. Divpadsmitajiem ir citādāk. Tas ir slieksnis starp bērna un pieaugušā dzīvi. Eksāmeni izšķir to, kā jaunietis tiks augstskolā, būs vai nebūs jāmaksā par studijām. Eksāmena laiks nosaka to, kas būs turpmāk. Devītajiem tā tomēr vēl nav tik liela atbildība,” spriež psiholoģe.
Komentāri