Vidzemes koncertzāle “Cēsis” kalendāro gadu iesāk ar Latvijā nebijušu projektu – telpiskās mūzikas notikumu “VIDŪ”. Šķiet, tieši “notikums” ir pareizais apzīmējums tam, ko redz un dzird skatītājs, jo par koncertu to īsti saukt tomēr nevarētu.
Koncertzāles Lielajā zālē uzbūvēts īpašs skaņas kupols, un vairākos seansos dienā klausītājiem iespējams uz 45 minūtēm ienirt skaņā. Projekta īstenotāji uzsver, ka, pateicoties skaņas avotu (to ir ap 30) izvietojumam telpā un mūzikas partitūrā skaņai dinamiski pārvietojoties, klausītājs var izbaudīt pavisam jaunu skaņas pieredzi, ko iespējams raksturot vārdiem: “Esmu skaņas vidū, tā ir ap mani!” Pateicoties kupola radītajai atmosfērai, piedzīvojums aizved vēl neiepazītā un pavisam jaunā sajūtu pasaulē.
Koncertzāles “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska stāsta, ka mērķis bija jauno gadu iesākt ar skaņu: “Šis ir unikāls projekts, jo pirmo reizi Latvijā uzbūvēta šāda koncertzāle telpiskajai mūzikai. Var teikt, uzbūvēta koncertzāle koncertzālē.”
Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas Komponistu savienību un Vizionārās kultūras fondu. Komponistu savienības priekšsēdētājs Rolands Kronlaks, kura skaņdarbs arī skan šajā notikumā, norāda, ka ceļš uz tādu skaņas sistēmu Latvijā bijis ilgs, par to runāts jau no 2015.gada: “Šāda ambisonikas jeb trīsdimensionālās skaņas sistēma tika uzbūvēta Lietuvas Mūzikas akadēmijā, tur organizē dažādas meistardarbnīcas, piedalījušies arī Latvijas pārstāvji, radot savus skaņdarbus.
Tagad sapnis piepildījies, pašiem ir tāda sistēma, bet esam tikai sākumā, bija pārāk īss laiks, lai sagatavotu darbus šim projektam. Reālais pienesums, visticamāk, būs brīdī, kad komponisti varēs radīt skaņdarbus tieši šajā sistēmā. Pašreiz vairāk adaptējām jau eksistējošu mūziku, bet ceru, ka tas ir sākums nākamajiem projektiem.”
Skaņas kupolā 45 minūšu seansā izskan pieci telpiskās mūzikas skaņdarbi, ko radījuši Latvijas autori Platons Buravickis, Rolands Kronlaks, Linda Leimane, kā arī lietuviešu komponisti Mantauts Krukauskas un Mats Šablausks.
Komponiste L. Leimane stāsta, ka atsaukusies projekta mākslinieciskā vadītāja Voldemāra Johansona priekšlikumam piedalīties: “Pati visu mūžu esmu bijusi tuva tehnoloģijām, tāpēc uzaicinājums bija ļoti saistošs. Ir neaizmirstama pieredze ne tikai dzirdēt tādu skanējumu, bet arī radīt skaņu, kas nav domāta ierastajam klausīšanās režīmam. Šī ir iespēja just skaņu, just to sevī un just – telpā. Just, kā tā ceļo cauri un apkārt.”
L. Leimanes radīto skaņdarbu klavesīnam un elektronikai uzreiz var pamanīt pārējo vidū kaut vai ar to, ka tajā dzirdams klasisks mūzikas instruments – klavesīns, kura skanējums veiksmīgi savienots ar elektroniskās mūzikas partitūru. Minētais darbs radīts jau pirms laika, tagad pārstrādāts, lai atbilstu telpiskās skaņas formātam. Pati komponiste atzīst, ka, šķiet, tagad tas skan vispilnīgākajā izpausmē.
Jautāta, cik daudz skaņdarbā ir muzikālā, cik tehniskā pienesuma un vai darba, kurā vairāk ir elektronikas, autors saucams par komponistu, viņa norāda, ka rada mūziku caur izjūtām, tas ir pats galvenais radošajā procesā: “Pretējā gadījumā mēs būtu tikai programmētāji. Ja ir radoša pieeja, emocijas un interese par modernajām tehnoloģijām, varu sevi saukt par komponistu.”
Projekta idejas autors Voldemārs Johansons stāsta, ka šī ir īpaša klausīšanās vieta telpiskās mūzikas atskaņošanai: “Tā ir gandrīz ideālā sistēma, kā klausīties telpisko mūziku. Tās izveidē sekojām standartam, kas apraksta skaļruņu izvietojuma leņķus, attālumus, ir radīta īpaša programmatūra, lai viss atbilstoši darbotos. Te ir kas cits, nekā mums tik ierastā mūzikas klausīšanās, te skaņa pārvietojas telpā visplašākajā kustību paletē. Prieks par Cēsu koncertzāles pretimnākšanu, vienmēr novērtēju uzdrīkstēšanos darīt kaut ko pirmajiem. Tā ir uzdrīkstēšanās noticēt idejai brīdī, kad nekas vēl nav dzirdēts. ”
V.Johansons arī atklāj, ka jebkuru skaņas ierakstu var pārveidot telpiskajam skanējumam. Komponistiem vispirms bijusi divu dienu intensīva meistardarbnīca, kurā iedzīvināti skaņas telpiskošanas principi, pirms tie nonāca šajā programmā.
Uz jautājumu, vai nav domāts seansu papildināt ar gaismas efektiem, V. Johansons norāda, ka tas nav vajadzīgs, jo novērstu uzmanību no galvenā – no klausīšanās.
Pēc skaņas izrādēm Cēsīs kupols tiks izjaukts, lai gaidītu nākamo koncertu citviet, kas jau tiek plānots.
“Ar šo aizsākam telpiskās skaņas klausīšanās tradīciju Latvijā, jo komponistiem, kuri darbojas šajā žanrā, ir ļoti interesanti strādāt ar telpisko skaņu. Elektroniskā mūzika Latvijā nav nekas jauns, tā ienākusi jau sen caur festivālu “Skaņu mežs”, citiem projektiem, “VIDŪ” ir tikai nākamais solis,” norāda V. Johansons.
Komentāri