“Kas var būt jaukāk, kā domāt par prieku. To, kas ir ik uz soļa. Pamanīt, steigā nepaskriet garām. Katru brīdi taču notiek kas jauks, un laiks priekam nav jāizbrīvē,” saka taureniete Ginta Babre. Ziemassvētku laiks viņai paiet vienos svētkos. Ne tikai svinot, bet tos rīkojot. “Man miers neder, vajag to skrējienu, darbību, sēžot un skumstot, var palikt par pesimistu,” pārliecināta Ginta un labprāt stāsta par daudziem jaukiem brīžiem, kas pamanīti.
“Apkārt tumšs, migla grib kaut ko noslēpt. Kad vedām mājās pagasta egles, nezin no kurienes, tikpat kā neredzams, uz skujiņām bija sniegs. Kur radies? Varbūt kā Ziemassvētku sveiciens? Un kāda šogad ir pagastā lielā egle! Zaļāka nekā parasti, ar tādu noslēpumainu sirmumu un čiekuriem.
Pagājušonedēļ biju divos mīļos, emocionāli skaistos pasākumos – “Druvas” “Gada cilvēka” noslēgumā un “Sporta laureāta” godināšanā. Man bija gan asaras, gan saviļņojums. “Druvas” pasākums vēlreiz pamudināja, ka jārunā, jāstāsta par cilvēkiem, kuri nesavtīgi dod sabiedrībai, strādā, un mums visiem par viņu paveikto jāpriecājas. Mans dēls kļuva par “Sporta laureātu”. Deviņgadīgo puišu grupā viņš ir BMX Latvijas čempions. Kura gan mamma nepriecājas par bērna sasniegumiem, veiksmēm. Un ja vēl viņu godina! Tad sirds pilna.
Kad pati esmu pozitīvu emociju pārņemta, gribas tās nodot citiem. Tā taču ir katram. Nosvinējām kolēģei dzimšanas dienu, savā bariņā, tā priecīgi. Un nemaz negribējās runāt par to, ka nav sniega, ka Ziemassvētki tumši,” pārdomās dalījās Ginta Babre un atzina, ka, “Druvas” jautāta: “Par ko tev šobrīd prieks?”, sākusi saskatīt, ka prieks ir ik uz soļa.
Komentāri