Pirmdiena, 22. aprīlis
Vārda dienas: Armands, Armanda

Ja Šūmahers par viņu zinātu!

Druva
00:00
08.12.2006
2

Ir dažādi iemesli, kāpēc interesējamies par vienu vai otru cilvēku. Ja to rozīnīti atrodam, tad top stāsts, kas varētu saistīt mūsu lasītāju. Iedomājieties, ka ir svētdienas rīts. Kāds no jums vēl izguļ darba dienu nogurumu, vēl kāds iet pastaigā ar suni vai silda ūdeni kafijai, cits dodas uz baznīcu, bet šī stāsta varone, drustēniete Velta Pētersone velk mugurā sarkanu sporta kreklu, ieslēdz televizoru un savelk īkšķi dūrē. To vaļā viņa nelaiž apmēram divas stundas, ja ekrānā redzamas trakā ātrumā braucošas mašīnītes un dzirdama griezīga motoru rūkoņa. Velta ir fane. Pirmās formulas sacensību līdzjutēja, kura septiņkārtējo F1 čempionu Mihaelu Šūmaheru sauc arī par dēliņu, jo pati ir meitas māte.

Šoreiz stāsts par sievieti, kura atzīstas, ka arī pie vecuma nevajag aizmirst dzīvot. Patīk sacensību gars

Vēl nebijām ietikuši pa Veltas dzīvokļa durvīm, kad viņa jautāja: “Vai tad par ātru braukšanu neko ne-zināt?” Sapratām, ka no Cēsīm līdz Drustiem, viņasprāt, esam braukuši kā divplākšņi, jo Velta mūs gaidījusi daudz agrāk.

“Šūmahers 45 kilometrus nobrauc desmit minūtēs. Tāda ir statistika, tas ir viņa rekords,” uzreiz savas zināšanas par talantīgo pilotu ieskicēja Velta un piedāvāja balzamiņu zāļu tiesai, sakot, ka, līdzko runa aiziet par formulu, viņai jāsatraucas. Pamanījām burtnīcu krāvumu istabas stūrī, un Velta ieteica mums pašiem par Šūmaheru palasīt, lai viņai atkal caur kauliem neskrietu drebuļi.

“Tas bija traki, ka sadega. Vai tad bija jāsadeg? Te, redz, rakstīju: “Šausmas, nodeg, dūmo… ”Nu, redz, viņš par ātru sāka braukt pēc boksiem. Ielēja degvielu, uzlika riepas. Pirmo apli nobrauca par ātru un aizdegās tas motors,” aizgūtnēm runāja Velta, atceroties Japānas Grand Prix izcīņu šoruden, kad Šūmaheram, kurš jau paziņoja par sportista karjeras beigām, bija vēl iespēja sevi pierādīt kā labākajam, pārspēt konkurentu, varbūt kļūt par astoņkārtējo F1 čempionu. Tā nenotika.

“Skatos formulu kopš 1996. gada, kad televīzijā sāka rādīt. Mēs taču nemaz nezinājām, kas tā tāda ir! Man iepatikās. Tagad to saucu par savu hobiju. Droši vien otras tādas tik dullas nemaz nav,” vērtēja Velta, kura savu aizraušanos neslēpj pagastā un tuvākajā apkārtnē. Uz Piebalgas novada svētkiem nācies pat izgatavot dažādus uzskates materiālus un plakātus, kuros smalki aprakstīti sacensību notikumi. Bet dzīvākās sarunas par sportu notiekot pagasta veikalā, kur pāris sievu un vīru starpā Veltai izdodas apspriest dažādas sacensības.

“Es nekad mūžā neesmu bijusi sportiste, bet man ir azarts uz sacensību. Reizēm vienalga, kādu. Man patīk tas sacensību prieks. Kad atnācu uz Drustiem, vienīgais televizors bija ciema kantorī. Sāku ar daiļslidošanu, tad nāca hokeja ēra. ACSK, Tretjaks, Balderis. Es pat vienu reizi kaimiņpuisim izmaksāju ceļu un biļeti, lai aizved uz Sporta pili, kad spēlēja “ACSK” un “Rīgas Dinamo”. Vairs neatceros, kā tā spēle beidzās, jo vairāk jau braucu Krutova dēļ, bija tāds spēlētājs. Vedu viņam grāmatiņu ar exlibris, pirku un nesu rozes. Līdz ģērbtuvēm tiku, tālāk ne. Klāt viņam jau mani nelaida. Braucām arī uz ralliju, motokrosu. Ar vīru redzējām, kā Serģu Jānis brauca, vēlāk – kā Kristers to visu sāka. Pēdējā laikā skatījos pat televīzijas spēles, ekspedīcijas gar Gauju, jūru, arī “Talantu fabriku”. Par Cash balsoju, kā man tas puika patika! Nu, tā man patīk dzīvot! Tā, ka varu līdzi just! Man vienmēr bijis kaut kas mīļš, ko esmu gribējusi celt debesīs. Kāpēc tieši Šūmahers? Man patika viņa cītība, jo sākuma gados jau viņš nevinnēja. Bija citi. Taču viņš neatkāpās. Kreklu ar Šūmahera bildi un parakstu man atveda meita no Čehijas. To tad arī sacensību dienās vilku mugurā, paglāstīju puisi un novēlēju visiem veiksmi. Es traki par tiem puišiem uztraucos. Ne velti jau Šūmahera sieva bija teikusi, ka priecājas par to, ka viņš ir vesels un dzīvs,” sacīja Velta, bet, sievišķīgi paklačojoties, uzzināju, ka viņa redzējusi, kā čempions arī novecojis. Viņa saka, ka to vīrietis sarkanajā kombinezonā nav varējis noslēpt.

“Brauca taču līdz 38 gadiem. Ne jau tikai sejā noveco. Viņā nebija vairs tās jaunības degsmes, viņš vairāk baidījās. Tas taču ir tik saprotami! Viņam bija ko zaudēt, jo darbs dzīvē ir ļoti nopietni, bet vēl svarīga ir ģimene, bērni,” sprieda Velta, kuras meita nesen uzrakstījusi vēstuli leģendārā sportista atbalsta klubam, sakot, ka viņas mamma ļoti priecājas par Šūmahera uzvarām un bēdājas par zaudējumiem.

“Jā, un vēl klāt pielika: “Cik labi, ka tas murgs ir beidzies!” Kā nekā pa šiem gadiem es biju izlaidusi tikai formulas trīs sacīkstes. Vienreiz braucu uz Rīgu un laikus netiku pie meitas, lai tur noskatītos, tad nebija ciemā elektrības, un trešajā reizē biju bērēs. Es arī izvadu,” noteica Velta. Mūžu dārza saimniece

Vairāk nekā 40 gadus Velta nostrādājusi Drustu bibliotēkā. Viņa saka, ka tikai tagad jau bibliotekārs var ņemties vienīgi ar grāmatām, krievu laikos viņa skaitījusies pie vietējās inteliģences un tā uzņēmusies gan lopu, gan cilvēku uzskaitīšanu, runājusi bērēs un kāzās. Sešdesmitajos gados, kad Velta atnākusi uz Drustiem, viņa bijusi vienīgā izvadītāja, vēlāk arī citi atraduši šādu aicinājumu.

“Tagad retu reizi aizeju runāt, ja kāds aicina. Man liekas, ka nevaru tik skaidri vairs arī visu izteikt. Atceros, kā sāku. Izvadīju mazu bērniņu. Tas ir tāpat kā medicīnā, ja bērna aiziešanu var izturēt, tad var darbu turpināt,” sacīja Velta, kura pārsvarā ardievas teikusi pazīstamiem cilvēkiem. Tas tāpēc, k pagasts mazs, viens otru labi zina.

“Es dziļi pārdzīvoju bēres. Vieglāk uzņemu vīriešu aiziešanu. Man tēvs agri nomira, varbūt tāpēc? Nezinu. Bija jāizvada arī tas cilvēks, ko pati neizglābu. Es atļāvu viņam nomirt. Viņš bija piedzēries, gulēja sniegā un krāca. Es skraidīju uz priekšu un atpakaļ, nesapratu, kas jādara. Kad nogādājām mājās, viņš izdzisa. Man vajadzēja uzreiz meklēt ārstu. Tas visu mūžu līdzi staigā… Mēs jau visi dzīvē plēšamies, kā iet, kā ne. Bet tikko bija gadījums, kad aizgāja kaimiņš. Visādi esam runājuši, bet, kad redzu to pēdējo vagu, ko viņš dzina manā tīrumā… man katru dienu asaras birst. Salecāmies, bet tagad vienalga ir žēl. Lielākoties jau bērēs tomēr birst īstas asaras,” noteica Velta, kura bieži klausījusies, kā cilvēki pie aizgājēja atdusas vietas krata sirdi, kura piedzīvojusi, ka bēres var ilgt pat sešas, septiņas stundas, jo visi kapu kalniņā grib izstāstīt nepateikto.

“Uz kurieni es viņus izvadu? Es jau domāju, ka pīšļi tiešām satrūdēs zem zemes, bet par to dvēseli… Man jau gribas domāt, ka tā paliek debesīm, lai atkal atgrieztos. Ar baznīcu neesmu aizrāvusies, bet pie sevis noskaitu Tēvreizi un pasaku paldies par nodzīvotu dienu. Man pat nepatika, ka komunisti vienu brīdi skrēja uz baznīcu. Nu, kas nepatika? Es to īsti nesapratu. Es nekad neslēpu, ka biju tāda pati komuniste, man arī rados bija cilvēki partijnieki, kuri nodzīvoja kārtīgu mūžu. Arī krievu laikos uzklausīju kāda mācītāja sacīto un to pieņēmu. Piemēram, ka nevajag kuņģi turēt augstāk par dvēseli. Toreiz, kad sievas rindās stāvēja un kliedza, ka veikalā nekā nav. Es teicu, lai neaizmirst, ko mācītājs sacījis. Bet citādi domāju, ka svarīgi ir tas, ko tu domā par dzīvi un kā savas dienas aizvadi,” tā Velta, kura kādu laiku ne tikai cilvēkiem runājusi, viņus zemes klēpī guldot, bet pati strādājusi par kapu saimnieci, sakot, ka padzīvojusi mūžu dārzā un klusuma valstībā.

“Mūsu kapos nav inventarizācija iztaisīta, tāpēc neviens nezina, cik dvēseļu mīt šajā dārzā. Es zinu tikai tos, kurus esmu izvadījusi. Bet citādi tajā darbā… Es laikam tā filozofiski neskatos… Darbs bija grūts un neapmaksāts. Kapu saimniekam bija jāizpļauj teritorija, celiņi jānolīdzina, lai uz kapu svētkiem viss kārtībā. Viss darbs ar rokām. Tas bija smagi,” noteica Velta un bilda, ka arī pie izvadīšanas bijušas reizes, kad nav vairs ko sacīt par aizgājēju, bet tuvinieki tik grib un grib, lai saka ko labu. “Ir reizes, kad nav tik daudz atmiņu. Tā man ir par šo darbu. Es labāk runāju par šodienu, par prieku.” Rozā bantes ziemā

“Četrdesmit trīs garus gadus esmu nostrādājusi. Tas bija interesants mūžs. Esam te tikušies ar māksliniekiem. Viss bija ļoti jauki, koncerti, grāmatas. Kamēr nebiju iestājusies bibliotekāros, maz grāmatu biju lasījusi. Mani vecāki bija ļoti nabadzīgi, pusgraudnieki, ne savu māju, ne lopiņu. Dzīvojām Inešos. Un es arī biju ļoti smags bērns,” lai kā Velta vēlējās runāt par šodienu, viņas domas aizslīdēja bērnībā. Viņa nosmēja, ka vecumā par bērnu dienām ataust spilgtāki iespaidi.

“Nelaikā piedzimu. Ne tikai tas, ka četrdesmitajā gadā, bet arī septiņos mēnešos. Tad tādu inkubatoru zīdaiņiem nebija. Ielika mani rierītī un satina vatē. Baroja vecmāte, kurai meita bija piedzimusi pavasarī, es dzimu tā paša gada rudenī. Mammai sava piena arī nebija, jo viņai bija jau 40 gadi. Tomēr es piedzimu! Ārsts bija sacījis, ka tā meitene ilgāk par 18 gadiem nedzīvos… Ir tomēr sešdesmit seši,” smaidīja Velta un piebilda, ka, dzīvi dzīvojot, ir jāatceras tikai pats labākais. Sliktajam, ja to prom cilvēks no sevis nedzen, pašam kājas nepieaug.

“Pats foršākais bija, kad pēc sniega kupenām ziemā pavasarī tecēja strautiņi, taisījām dzirnaviņas un laidām kuģīšus, bet mamma cepa rupjmaizi. Viņa tos īstos kukuļus, es sakasnīti gludināju, punktiņus liku. Kad izcepa, tad ēdām, ar sviestu uz rikas,” ar asarām acīs stāstīja Velta, piebilstot, ka viņai maizes smarža stāstot ieskrējusi degunā. Sirmā kundze atcerējās, kā kādā jaunajā gadā dāvanā saņēmusi koši rozā atlasa lentes, lai var iesiet matos, un šokolādes figūriņas, kas atvestas no Rīgas. Bet skolotāja Ganiņa par labu mācīšanos meitenei iedāvājusi pirmo grāmatu, kura saukusies “Meitene raudule”. Kādreiz Velta esot vairāk asaras šķiedusi, tagad laiku un mieru atstājot sev. Bet ar to pašu skolotāju Ganiņu viņas satiekoties dāmu ballītēs. Tiekas bijusī skolotāja un bijusī skolniece, jo šādas korekcijas ieviesis laiks. Veltai ejot pensijā, dziedājis Pauls Butkēvičs, jo viņai tas aktieris dikti patīk. Viņš esot tāds poļu tips ar dzirkstelīti acīs. Velta vēlējusies, lai mākslinieks viņai uzdzied, un tas piepildījies. Galīgi dulla būdama, kādreiz rakstījusi arī to cilvēku sarakstu, kuri ielūgti uz viņas bērēm. “Tas saraksts jau trīs reizes ir pārrakstīts,” ar balsi smej Velta, kurai skaidrs, ka viņas trakumam līdzi ir grūti turēt. Prieks Silvestra laikā

Viņa nesteidzina laiku, bet gaida Jauno gadu. Tas nekas, ka vēl līdz Ziemassvētkiem tāds strēķītis. Vēl viņa gaida sniegu, jo citādi esot grūti izdomāt, ko apsveikumu kartītēs novēlēt. Ziemassvētki bez sudrabiņa vizēšanas skuju zaros tāds čiks vien esot.

“Gribas, lai visiem gaiši ap sirdi, bet man patīk jaunais gads. Tad ir Silvestri. Mums ir izaugusi jauka meita, un Silvestrs ir vienīgais mazdēliņš. Tas ir tas, kas dzīvē patiesi ir vērtīgi," pavisam nopietni sacīja Velta. Viņasprāt, ir notikumi, kuri neatkārtojas, bet dzīvi piepilda. Tikai katrā laikā tie notikumi arī ir citi. Viņa var priecāties, ka daudz no jaunības trakulības spējusi paņemt līdzi visā dzīves ceļā. Lielā Šūmahera fane pieraksta arī pagasta svarīgākos notikumus, pagasta cilvēku darbus. Un tā sanācis, ka atkal puiši no sporta pasaules ir pirmajā desmitniekā. Brāļi Lipski, tagad biatlonists Piksons, kurš arī ir drustēnietis. Ziemā Velta labprāt skatītos šo skriešanu un šaušanu, bet vietējais televizors to nerādot. Vēl atradām, ka kladēs salīmēti pastāsti par latviešu startiem olimpiādēs. Kādreiz viņas vaļasprieku skolēni izmantojuši, lai tiktu pie augstām atzīmēm pētnieciskajos darbos, bet tagad tā vairs nenotiekot. Velta ne-zina, kāpēc. Laikam jauniešiem intereses citas.

“Man ir sava dienas kārtība. To nevar izjaukt, tad slikti jūtos. Septiņos ceļos. Aizeju uz kūti pie trim vistām un cukurgailīša. Aprunājos ar kazu, kuras pienu dzeru nevārītu, un tas man dod spēku. Satieku savus trusīšus, kaķīšus. Tad apkopju māju, izstaigāju veikalus. Ap pusdienlaiku sataisu kaut ko ēdamu, vēlāk paskatos seriālus. Un domāju, lai ātrāk pienāk pavasaris! Tas nekas, ka Šūmahers vairs nebrauks, lai atpūšas. Es likšu uz Raikonenu. Viņš uz Ferrari pārgāja, bet es nesaprotu, ar kādu jēgu Alonso gāja uz McLaren? Kas tur labāks? Tās taču sliktākas mašīnas, neuzvarēja neviens. Vai jūs man varat to pateikt?” jautāja fane. Neko Veltai nevarēju atbildēt, jo man tās ir tikai ātras mašīnas, kas ripo pa trases līkumiem. “Mans pavasaris sāksies ar formulu. 18. martā sākas jauna sezona,” priecīgi pavēstīja Velta, un bija pilnīgi skaidrs, ka meitas cerības par fanošanas beigām ir tālu aiz kalniem.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Rokdarbos atmodina pavasari

00:00
21.04.2024
40

Dzērbenes pilī kā ik pavasari pagasta un kaimiņu rokdarbnieki un amatnieki rāda rudenī un ziemāpaveikto. Izstādes pamatu veido Dzērbenes tautas nama studijas “Dzērbe” dalībnieku darbi. “Gada laikā studijas vadītāja Inga Blauberga    iedrošinājusi, aizrāvusi pagasta sievas. Aizvien tiek apgūts kas jauns, pētītas    latviskās un Dzērbenes meistaru tradīcijas,” saka tautas nama un Dzērbenes amatu mājas […]

Grāmatas Braila rakstā, audio, palielinātā drukā un vieglajā valodā

00:00
20.04.2024
65

Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkā, kas daudziem labāk zināma ar iepriekšējo nosaukumu Neredzīgo bibliotēka, grāmatas lasa ne tikai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, bet arī tie, kuriem citu iemeslu dēļ grūti lasīt parasto druku. Tas var būt gultas režīms pēc traumas, operācijas, pēc insulta, infarkta vai ir grūtības fiziski noturēt grāmatu rokās. Dienā bibliotēku vidēji ap­meklē 10 […]

Atkal brauc reibumā

11:48
19.04.2024
34

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 84 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 10 ceļu satiksmes negadījumi, bez fiziski cietušām personām. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 108 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 67 par ātruma pārsniegšanu, kā arī trijos gadījumos automašīnas vadītāji […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē trīs izsaukumi

11:45
19.04.2024
33

Aizvadītajā diennaktī, laika posmā no šī gada 18. aprīļa plkst. 6.30 līdz 19. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma trīs izsaukumus – divus uz ugunsgrēku dzēšanu un viens izsaukums bija maldinājums. Šonakt plkst. 01.57 VUGD saņēma izsaukumu Alūksnes novada Jaunannas pagastā, kur, kā liecināja saņemtā informācija, ugunsgrēks bija izcēlies saimniecības ēkā. […]

Skaidro attēlos redzamā vīrieša identitāti

11:24
19.04.2024
285

Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Rietumvidzemes iecirkņa amatpersonas Valmierā aicina aplūkot attēlos redzamo vīrieti un ja jūsu rīcībā ir jebkāda informācija, kas sekmētu viņa personības un atrašanās vietas noskaidrošanu, aicinām informēt Valsts policiju, zvanot pa tālruņa numuru 110. Tāpat aicinām atsaukties attēlos redzamo personu.

Gaismas un cerības ceļš Pētera Vaska festivālā

00:00
19.04.2024
28

Septītais “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” Vidzemes koncertzālē “Cēsis” iesākās ar vācu režisora Holgera Fogta dokumentālās filmas “Komponists un viņa debesis. Pēteris Vasks” Latvijas pirmizrādi. Festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Kijivas modernais balets “Vientuļais eņģelis. Draugi”, kā arī pasākumu programmu bagātināja Navarra stīgu kvarteta koncertprogramma. Dokumentālā filma ļāva tuvāk iepazīt komponista personību un vērtības, kas spilgti atspoguļojas […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
32
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi