Kad informēju savu paziņu, ka vakarā dodos ciemos uz nakts patversmi, dzirdēju izskanam – “Vai tad Cēsīs arī tāda ir?” Ir gan, un, kā izrādās, šāds pakalpojums tiek piedāvāts kopš 2002.gada. No 2007.gada tas ir kā viens no pakalpojumiem, ko piedāvā Cēsu novada pašvaldības aģentūra “Sociālais dienests”.
Klientu skaits nereti ir atkarīgs no laikapstākļiem aiz loga. Lai gan ziema šogad vēl zobus tā pamatīgi nav rādījusi, patversme ir apdzīvota. Proti, decembrī, janvārī uz patversmi nākušas sešas septiņas personas. Nakts patversmē ir astoņas gultas, ja palicēju ir vairāk – tiem jāguļ uz grīdas, kur tad tiek izklāti matrači.
Ir sava lietu kārtība
Nakts patversmē uz maiņām dežurē trīs sievietes. Dienā, kad “Druva” viesojas patversmē, dežurēja Vaira Novicka. Viņa nāk pirms sešiem vakarā, atver patversmes durvis, un pēc neilga laika klāt ir arī pirmie palicēji. Viņi parakstās par ierašanos. Katrs jau dodas uz savu gultas vietu. Tiem, kas kādu laiku nav rādījušies vai atnākuši pirmoreiz, Vaira ierāda gultasvietu. Tāpat viņa steidz pajautāt: ”Vai kādam ir kas mazgājams?” Jo tūdaļ tiek piepildīta un
sāk darboties veļas mazgājamā mašīna. “Tagad drēbes mazgājam uz vietas. Noliktavas telpā atbrīvojām vietu veļas mašīnai. Tas ir labi, ka veļa nekur nav jānes, kā tas bija agrāk. Par klientu kontingentu jāsaka, ka tas bieži nemainās. Tie galvenokārt ir pastāvīgie klienti, varbūt kādi divi, kas klāt nākuši pēdējo gadu laikā. Pērn daži no mūsu klientiem nokļuva reanimācijā –salietojās kaut kādu šķidrumu, dabūja iekšējos apdegumus. Uz ielas viņi vairs nevar dzīvot, jo neko nevar ieēst. Tā visi trīs nonāca pansionātā un nu vairs nav mūsu klienti,” viņa stāsta.
Pārmijot vārdus par patversmes ikdienu, nākas pievērst uzmanību, ka kastē stāv salikti dažādi vilnas izstrādājumi. Izrādās, tie ir tie paši, ko Latvijas Kaulu locītavu, saistaudu slimnieku biedrības Cēsu nodaļas biedri bija noadījuši naktspatversmes klientiem. “Piedāvājam, taču viņi neņem. Tikai viens kaut ko bija paņēmis, taču valkājam
neko vēl neesmu redzējusi. Redz, adījumus viņiem nevajag. Tos neatzīst, jo grib rūpnieciski ražotos apģērba gabalus – tos tad ņemtu gan,” stāsta dežurante.
Sieviete atzīmē, ka klienti zina iekšējās kārtības noteikumus, ka pakalpojumus nevar izmantot personas, kuras atrodas alkoholisko dzērienu reibumā, tāpēc tie, kas tiešām grib nakšņot šeit, ierodas skaidrā prātā, pretējā gadījumā naktsmājas tiek atteiktas. Un tādi gadījumi ir bijuši. Kā stāsta Vaira, esot pat reizes, kad nākas izsaukt apsardzes darbiniekus, taču ar to esot jārēķinās.
Tāpat ierobežojumi attiecas arī uz smēķēšanu. Dežurantu istabiņā uz sienas piesprausts atgādinājums, ka patversmes klientus nedrīkst laist ārā smēķēt. Ja smēķē telpās, tad jāraksta akts un patversmes pakalpojums jāpārtrauc. Pēc cigarešu dūmiem telpas neož, tāpēc pieļauju, ka iekšā neviens nesmēķē. Jautāju kungiem, kā tad ir iespējams noturēties bez smēķēšanas no sešiem septiņiem vai astoņiem vakarā līdz rītā astoņiem. Kāds atbildēja: “Ja gribas siltumā, tad jāpielāgojas.” Cits uzsvēra: “Ja neesi ar pirkstu taisīts, tad var kaut ko izdomāt.”
Patversmes pakalpojums ir maksas pakalpojums: bezpajumtniekiem, kuru pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir Cēsu novads, maksa par vienu nakti patversmē ir eiro. Interesanti, ka nakts patversmē var ne tikai nomazgāties un izmantot veļasmašīnu, bet pakalpojuma ietvaros vakariņās saņemt arī ātri vārāmo zupiņu jeb tā saucamos roltonus, maizi un arī tēju. Šādam komplektam katrs var pievienot klāt to, kas pašam vairāk kārojas, ko pa dienu izdevies nopirkt veikalā.
Priecājas par jumtu virs galvas
Paši klienti nakts patversmi sauc par tādu kā atbalsta punktu grūtā brīdī. Katram ir savs stāsts
– kāds iznācis no cietuma un nav spējis adaptēties, pāris gadu nakšņojis, kur pagadās, līdz nonācis pie atklāsmes, ka jāiet uz sociālo dienestu un jālūdz palīdzība; cits palicis bez jumta virs galvas, kad saimnieks to izlicis no dzīvesvietas.
Painteresējos arī, ko tad viņi dara pa dienu, jo patversme strādā no sešiem vakarā līdz astoņiem rītā. Kāds vienkārši klīstot pa Cēsu ielām, cits ejot uz bibliotēku vai iegriežas kādā citā sabiedriskā vietā. Cits atklāti pasaka, ka diena aiziet “pārskatot” atkritumu tvertņu saturu.
“Galvenais, ka ir, kur palikt. Par patversmi nevar sūdzēties. Gultas veļa, drēbes ir tīras. Šeit ir ļoti silti. Temperatūru telpā paši varam regulēt. Radiatori mums ir uzgriezti uz atzīmi – četri,” teic Modris, kurš patversmē mitinās kopš novembra un ir viens no jauniņajiem. Kā atklājas, viņš ar pārējiem ātri atradis kopīgu valodu un pie jaunajiem apstākļiem esot pielāgojies.
Viņš ir arī gatavs padalīties stāstā par to, kā sagadījies, ka nokļuvis patversmē. “To jau nevar vienā teikumā izstāstīt. Bija tā, ka īrēju dzīvokli. Samaksāju trīs mēnešus uz priekšu. Otrajā mēnesī saimnieks saka – tev jāatbrīvo dzīvoklis! Prasu, kas par lietu? Viņš saka: ”A es dzīvokli pārdevu”. Saku, ka esmu samaksājis uz priekšu, bet viņš norāda, ka līgumā jau bija atrunāts – ja atrodas pircējs, tad trīs dienu laikā dzīvoklis jāpamet. Viņš man piedāvāja skapi atstāt. Prasu šim – ko, man tagad skapī dzīvot” Septembrī atbrīvoju dzīvokļa telpas, oktobrī palīdzēju kādam cilvēkam pie dzīvokļa remontdarbiem. Pie viņa arī kādu brīdi bija iespēja nakšņot. Novembrī sākās problēmas. Man vairs nebija citu variantu. Par nakts patversmi biju dzirdējis, tāpēc gāju interesēties uz sociālo dienestu. Tā nu te esmu,” saka vīrietis, kuram ir tikai nedaudz vairāk par 30 gadiem. Šobrīd viņš ir bez darba, taču priecātos, ja izdotos tādu atrast un līdz ar to arī nokārtot jautājumus ar dzīvesvietu, jo viņš un arī pārējie saprotot, ka nakts patversme ir risinājums tikai uz laiku.
Modris istabiņā dzīvo ar vēl diviem bēdu brāļiem. Viens no tiem ir Normunds, kurš ziemas patversmē pavada otro gadu. Viņa aizraušanās ir grāmatu lasīšana, un vakaros viņam ir, ko darīt. “Ko citu darīsi? Jālasa. Bibliotēkā esmu regulārs apmeklētājs. Man patīk detektīvromāni,” paceldams acis no grāmatas, saka Normunds.
Turpat istabiņā mīt arī Aldis, kurš sevi nekautrējas saukt arī par bomzi. “Jā, esmu bomzis – ikdienā lasu pudeles. Man ir savas vietas – rajoni pilsētā, kur eju regulāri izlūkos. Nesaukšu gan kur, jo mums jau arī konkurence – ātri kāds cits būs klāt. Es to gadiem pieprotu – ir jāiet noteiktā laikā, lai nesanāk tā, ka konteineri jau iztukšoti. Ir arī labi cilvēki, kas pie tvertnēm jau maisiņā salikuši pudeles. Tad nav jājaucas pa atkritumiem. Cik izdodas nopelnīt? Ja sanāk kādam divlitrīgajam aliņam, tad jau ir labi. Turklāt nereti var atrast arī citas lietas, ko cilvēki izmetuši, bet mums noder. Pārsvarā tādā veidā var tikt pie apģērba,” min patversmes iemītnieks un min, ka, piemēram, Cē-sīs atšķiroties stikla taras cenas. Izdevīgi esot nodot pudeles veikalā “Labais”.
Vēl jāmin, ka šajā vietā – Bērzaines ielā – nakts patversme atradīsies līdz tai dienai, kad tiks izveidota jaunā patversme, kas paredzēta Cēsu klīnikas teritorijā (turpat blakus slimnīcai iecerēts izveidot arī atskurbtuvi). Vēl gan grūti esot pateikt, kad tas varētu notikt, jo projekta izmaksas krietni pārsniedzot sākotnējās aplēses.
Ilze Fedotova
Komentāri