“Ezernieku” saimniece Anita Ezeriņa tagad ar pārliecību saka, ka būtu piena lopkopībai jau sen metusi ar roku, ja ne PKS “Drusti” un Eiropas atbalsts pusnaturālajām saimniecībām.
“Toreizējais piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības vadītājs Roberts Ruķis mūs mācīja, lai nesteidzoties ar likvidēšanu, būšot ieguvēji. Noticēju, bet viņam izrādījās taisnība. Drīz arī sākās Eiropas atbalsts, par pārraudzībā esošu govi
maksāja subsīdijas. Tas jau bija kāds lats, ko ieguldīt. Esmu piena māju sakārtojusi, aku izrakusi, uzstādīts piena dzesētājs, iegādāti slaukšanas aparāti,” stāsta saimniece un piebilst, ka varētu saimniekot tālāk, jo standarti sasniegti, bet visu mūžu bijusi vienā nepārtrauktā skrējienā, varbūt vajadzētu kaut nedaudz piebremzēt. Līdztekus saimniekošanai Anita ik pa laikam centusies piepelnīties, lai būtu nauda, ko ieguldīt saimniecības attīstībā.
“Tā līdz šim esmu saimniekojusi, brīžam gājis ļoti grūti, bet visi dokumenti kārtoti, nodokļi maksāti, ceru, ka varēšu doties priekšlaicīgā pensijā un saimniecību nodot dēlam. Viņam ir lauksaimniecības izglītība, lai strādā, palīdzēšu ar padomu. Ja jau Eiropa tādu iespēju piedāvā, gribu izmantot,” stāsta Anita Ezeriņa un piebilst, ka vēl gan grūti iedomāties, kā būs, ja pati nevarēs iet uz kūti un aprūpēt izaudzētās govis. Tiesa, vēl gan ir tikai solījumi, ka ar nākamo gadu atkal būs Eiropas nauda, lai zemnieki varētu iet pensijā un neko neražot.
Anita cer un jau domā, kā saimniekos pa māju, rūpēsies par mazbērniem. Tad būs laiks izcept kādu gardu kūku, tas darbiņš viņai patīk, savulaik taču apgūta konditora profesija. “Ja tās pensijas nebūs, strādāšu tālāk,” saka saimniece.
