“Vecāki mūs ļoti, ļoti mīlēja. Viņi mums mācīja, ka vienam par otru jācīnās, jāpalīdz,” tā stāstu par laba darīšanu sāka Drustu pamatskolas direktore Aīda Vašile. Sieviete, kura jau vairāk nekā 30 gadus ir skolotāja un mācību iestādes vadītāja, pati izaugusi piecu bērnu ģimenē. Aīda kopā ar vīru Jāni izaudzinājuši trīs bērnus, tagad rūpējas par audžudēlu, reizēm auklē mazbērnus un ik dienu domā, kā būt blakus un atbalstīt daudzbērnu un mazturīgas ģimenes Drustu pagastā.
“Tā ir brīnišķīga sajūta, ka viņam devām mājas. Bērnus jau es nešķiroju. Bet par audžudēlu… Viņš mani ļoti mīl. Atceros reizi, kad skolai bija akreditācija, mājās atnācu tuvu naktij. Viņš mani gaidīja un sacīja: “Tu, mamma, būtu pateikusi, es vismaz maizi tev būtu aiznesis!” Lai viņš visu vārdos neizsaka, cik kuru mīl, bet viens tāds teiciens tik ļoti paceļ,” tā Aīda par 15 gadus vecu puisi, kuram pēc kādas vasaras nometnes, kas notika Drustos, vairs nebija jāatgriežas uz dzīvi bērnu namā. Aīda ir gandarīta, ka viņas izvēli palīdzēt vienmēr atbalstījusi ģimene.
“Mums pašiem jau tā dzīve nav bijusi salda. Es saku paldies Dievam par savu ģimeni. Bērni ir tik atsaucīgi un Jānis saprotošs. Palīdzēšana ir ļoti delikāta lieta, to zinu tāpēc, ka Jānis ir invalīds, bet viņš vienmēr gribējis ar visu tikt galā pats. Tāpat ir pagastā sievietes, kuras vienas audzina bērnus, bet viņas nekad neko neprasīs. Patiesi nabadzīgi cilvēki ir ļoti smalkjūtīgi. Ir citi, kuri pieraduši, ka pie viņiem aizbrauc, kaut ko uzdāvina. Cilvēki ir dažādi, bet man negribas kādam paiet garām. Esmu redzējusi, ka ģimenei tiešām nekā nav. Tu ieej mājā un izskatās jau traki- divas metāla gultas, melnas sienas… Rodas sajūta, ka jādara, ka nevari tajā noskatīties. Mūsu ģimene atbalsta ar to, ko var. Pašu konservēto produkciju, zaptes burciņu vai skolā, kopā ar kolektīvu, izdomājam pasākumus, kuros prieks ir visiem,” stāsta Aīda Vašile.
Tā tapušas brīvlaiku nometnes, kurās atpūtušies bērni no kāda Rīgas bērnu nama, maznodrošinātie bērni sadraudzējušies mākslas nometnēs. Pedagogi rakstījuši dažādus projektus, lūdzot šādām iespējām rajona padomes līdzekļus, un uzrunājuši uzņēmumus, lai bērniem tiek kāds našķis.
“Laukos maznodrošināto ir daudz vairāk nekā nodrošināto. Cik mums ir to darba vietu? Skola, pasts, veikals, viens gateris un vairāk nekā… Cilvēki taču trūcīgi dzīvo, visiem ir grūti. Man ir prieks, ka vecāki saņemas un nāk uz pasākumiem. Nāk arī vecmāmiņas, un prieks ir dubultā. Viņas redz, ko rāda, ko prot bērni. Un pārsvarā ir tā, ka laucinieku ģimenēs ir ļoti varoši, ļoti talantīgi bērni,” vērojumos dalījās skolas direktore, kura nekautrējas bērnam, kuram nav naudiņas pusdienām, nopirkt talonu, lai mazajam tiek silta zupa vēderā, un sameklē atvilktnē papīra loksnes un zīmuļus, lai visi bērni var piedalīties nodarbībās.
“Bijuši arī sāpīgi brīži. Bērnam nav talona, un es esmu atļāvusies ieliet to zupu. Nāca vecāki un teica: “Direktor, tā nedrīkst! Es maksāju naudu un viņi nemaksā.” Jūs nevarat iedomāties, kā man sāpēja… tas nav nevienam izstāstāms. Tā zupa taču paliek pāri! Es toreiz atvainojos, tā vairs nedarām, bet mēs, skolotājas, nopērkam tos talonus par savu naudiņu, un visi bērni ir siltu paēduši. Kā tad lai palīdz citādi cilvēcei, ja nevari palīdzēt cilvēkam, kurš ir tev blakus? Ar to ir jāsāk. Bērni viens otru nešķiro. Vecāki, jā. Bērni nekad nesaka, lai otram nedod. Sabiedriskās organizācijas milzīgi cīnās par bērnu glābšanu, bet jāsāk jau ir ar mazumiņu. Man kā direktorei jāpadomā, jāzina par visiem skolas bērniem,” tā Aīda, kura izvēlējusies daudz darīt otra labā, jo viņa ir pārliecināta, ka bērni nedrīkst ciest no tā, kādiem vecākiem dzimuši, kādos apstākļos jādzīvo. Arī bērna dotumi un zināšanas nedrīkst iet bojā sliktos sociālajos apstākļos. Tāpēc Aīda nenominstinās, kad kāda lieta vai doma, arī laiks jāatņem sev un jāpasniedz otram, jo viņa tic, ka bērni, redzot, ka par viņiem domā un viņus mīl, ies tālu ceļu – pretim izglītībai un laimei.
Komentāri