Rudens ir ne tikai ražas, bet arī studiju uzsākšanas laiks. Pieprasījums pēc augstākās izglītības ir ievērojams, tāpat arī konkursi, lai iekļūtu izglītības iestādēs. Par to, vai valstī nerodas atsevišķu speciālistu pārprodukcija, par izglītības sistēmu Latvijā un nedaudz par politisko situāciju ”Druva” sarunājās ar juridiskās koledžas direktoru Tālavu Jundzi. Šajā mācību gadā koledžas filiāle atvērta arī Valmierā.
– Populāri ir studēt sabiedriskās attiecības, ekonomiku, jurisprudenci, politoloģiju. Vai neveidojas, piemēram, juristu pārprodukcija?
– Viedokļi ir atšķirīgi. Manuprāt, jānošķir tas, kādus juristus gatavojam. Juridiskā koledža, tāpat kā vairākas citas koledžas un augstskolas, tiesību programmās sagatavo juristu palīgus un studenti iegūst pirmā līmeņa augstāko izglītību divos gados. Šajās programmās lielākoties mācās cilvēki, kuri strādā. Tie ir agronomi, biologi, pašvaldību un firmu vadītāji – 99% no viņiem nevēlas kļūt par advokātiem vai tiesnešiem. Tātad viņi neveido konkurenci tīrām juridiskām profesijām.
Aktuāls ir sauklis par tiesisku valsti, kurā tiesībām ir augstākā vara, bet tad tās ir jāzina, jāsaprot un jāprot piemērot. Šis ir kolosāls ceļš tuvāk tiesiskai valstij, ja liela kategorija cilvēku apgūst tiesību zināšanas.
Otra kategorija ir juristi, kuri tiek sagatavoti četru vai pat ar maģistra grādu piecu, sešu gadu garumā. Liela daļa kļūst par advokātiem, notāriem, tiesnešiem un prokuroriem. Protams, šo vietu nav daudz, labi, ja daži tūkstoši valstī. Taču ir viena milzīga kategorija – juriskonsulti, kuri strādā uzņēmumos, ministrijās, pašvaldībās un citur.
Statistiski Latvijā proporcija, cik juristu ir pret iedzīvotāju skaitu, salīdzinot, piemēram, ar ASV, ir
krietni mazāka. Attīstoties sabiedrībai un ekonomikai, juristus vajadzēs vairāk.
Esmu pārliecināts, ka pirmā līmeņa augstākā izglītība tiesību zinībās ir pilnīgi pietiekama jebkuram dzīves gadījumam, ja neesi profesionāls tiesnesis, prokurors vai advokāts, kur pēc likuma un būtības nepieciešama plašāka izglītība. Juridiskās zināšanas ir labākais risinājums daudzos amatos gan privātajā biznesā, gan valsts struktūrās. Tādēļ domāju, ka pārprodukcijas nav, tomēr konkurence ir un noteikti kļūs lielāka, bet pagaidām ir daudz sludinājumu, ka meklē juristus, juriskonsultus. Viss atkarīgs no cilvēka spējām, iegūtās izglītības kvalitātes, jo pagaidām Latvijā vēl pietiek, ko darīt, un pietiks vēl ilgi. – Kā vērtējat koledžu vietu augstākās izglītības sistēmā, vai sabiedrība izprot, kas ir koledžas?
– Avīzes un televīzijas jūlijā, augustā parasti informē par universitātēm, citām augstskolām, bet Latvijā ir vairāk nekā 26 gan valsts, gan privātās koledžas. Arī tās pēc likuma ir augstākās izglītības iestādes, bet ne visi to ir pamanījuši, jo tā tas ir tikai septiņus gadus.
Arī skolotāji lielākoties uzsver, ka skolēni ies mācīties augstskolās, jo neesot neviena, kurš mācītos tik slikti, lai netiktu tajās. Viņi uzsver, ka koledžas skolēnus neinteresē. Lūk, šāda ir attieksme, bet arī vidusskolēniem koledžas būtu apsverama iespēja. Kādēļ? Mācījos Jaunpiebalgas vidusskolā, priekšstats par jurisprudenci man bija tikai no filmām un viena tiesas procesa, kurā pabiju, puika būdams. Tas arī bija viss. Neziņa, ko eju mācīties, mani nomocīja visvairāk. Labi, ka man patika jurisprudence, bet statistika ir bēdīga – viena trešā daļa studentu konstatē, ka apgūstamā profesija nepatīk vai arī rodas citas problēmas, un trīs gadu laikā viņi augstskolu pamet. Divu gadu studijas, ja arī izrādās, ka profesija nepatīk, ir vērtīgas, jo zināšanas neviens taču nevar atņemt, tā ir kolosāla bāze.
Daži uzskata, ka koledžas ir tehnikumi, bet tā tas nav. Koledžas ir augstākās izglītības daļa. Arī ASV ir tāda paša tipa koledžas, tās ir ļoti populāras, jo cilvēkiem vairs nav laika mācīties piecus gadus. Piemēram, teātra direktoram vai firmas vadītājam nav nepieciešams jurisprudenci studēt piecus gadus. – Vai, jūsuprāt, izglītība Latvijā ir kvalitatīva?
– Tas patiesībā ir ļoti liels fenomens, kas pašlaik notiek Latvijā – cilvēki lielā skaitā dodas mācīties un velta tam savu brīvo laiku un līdzekļus. Tomēr kvalitātē situācija ir cita. Man šis jautājums ir vairākkārt uzdots, un es apbēdinu ar atbildi, ka izglītība Latvijā nav un nevar būt tik kvalitatīva, kāda tā ir ārzemēs.
ASV jurists par vienu mācību gadu maksā 60 000 dolāru, tas ir, apmēram 30 000 latu un mācās trīs gadus. Ja Latvijā juristam ir jāmaksā vidēji 1 200 latu, tad taču nevar ticēt, ka par šo summu varam konkurēt ar izglītību, kas maksā 30 000 latu gadā?
Kādas ir mācību telpas, bibliotēkas ārzemēs un Latvijā? ASV augstskolu bibliotēkās ir ap pusmiljonu grāmatu, mazāk par simts tūkstošiem grāmatu nav nevienā bibliotēkā, bet tās maksā naudu. Taču kā kaut ko var sagatavot, ja augstskolas bibliotēkā ir tikai apmēram tūkstoš grāmatu?
ASV augstskolās studentiem tiek sagatavoti mācību materiāli, rokasgrāmatas katrā priekšmetā. Visos standarta priekšmetos ir nelieli konspekti katrai kursa tēmai, lai students ātrāk apgūtu sistēmu. Ir audio ieraksti, kuros kursu vielu ar izteiksmi ierunājuši un izskaidrojuši aktieri. Tas viss, protams, maksā.
Ārzemēs gan organizatoriski, gan tiesiski ir sakārtots mācību process, protams, tur pamatā ir cita nauda.
– Tātad varam gaidīt, ka izglītība pie mums kļūs vēl dārgāka?
– Noteikti, bet palielināsies arī algas. Visam ir jāsabalansējas. Jāceļas arī profesoru algām. Ko tad var gaidīt no profesora, kurš strādā trīs augstskolās… Bet ASV students uzraksta eseju uz trim lapām, savukārt pasniedzējs arī uz trim lapām uzraksta recenziju un vēl pieraksta komentārus studenta rakstītajam.
Domāju, ka nesakārtota ir arī lieta ar valsts finansētajām programmām, īpaši runājot par pedagogiem. Vai tā nav izšķērdība, ja valsts iegulda jaunajā pedagogā trīs, četrus, piecus studiju gadus, bet pēc tam viņš aiziet strādāt citā profesijā? Tagad diskutē par katru santīmu, cik tas lietderīgi izmantots. Vai tad tā nav masveidīga līdzekļu izšķērdēšana, neefektīva izmantošana? Manuprāt, ja izglītība ir valsts finansēta, tad valstij būtu jāizvirza arī prasības – vai nu šim cilvēkam, ja viņš nestrādā iegūtajā profesijā, būtu nauda konkrētā laikā jāatdod, vai arī jānostrādā tajā konkrēts laiks.
Saprotu, ka tas ir nepopulārs viedoklis, bet viss, ko dāvina, tiek novērtēts kā dāvana bez kādām saistībām, rezultāts ir zema kvalitāte, arī prestižs darba tirgū un novērtējums.
Kredīti ir laba lieta, jo students ir spiests domāt, kā šī nauda tiks atmaksāta. Tad esi piesaistīts, izglītība netiek uzdāvināta, absolvents domā – palikt profesijā vai ne.
– Problēma jau ir tā, ka absolvents neaiziet strādāt par pedagogu, jo ir pārāk zema alga…
– Jā, bet ir jomas, kurās, ja absolvents aiziet strādāt izglītībai atbilstošā specialitātē, valsts dzēš šo kredītu.
Ja tiks ņemti kredīti, students maksās citu cenu arī darba devēja acīs. Ja absolventam ir jāatdod kredīts, tad arī darba devējs būs spiests maksāt tādu algu, lai darbiniekam tas būtu iespējams.
– Taču daudzi cilvēki nejūtas novērtēti Latvijā un dodas prom uz ārzemēm. Īpaši aktuāli tas ir tagad, algu iesaldēšanas kontekstā.
– No vienas puses, samērā zemā izglītības kvalitāte kompensējas ar vājo līmeni darba tirgū, salīdzinājumā ar citām valstīm tajā ir minimālas prasības. Tomēr lielākā daļa nemaz nevar izmantot iespēju aizbraukt kā speciālisti, jo diemžēl neliela daļa zina valodas, ir patiešām enerģiski un aktīvi, turklāt ar zināšanām, kas ir augstākas uz visai zemā izglītības fona. Labākajā gadījumā daļa var aizbraukt uz Īriju lasīt zemenes.
Nesaskatu, ka cilvēku braukšana uz ārzemēm būtu liela traģēdija. Tas piespiež valdību un darba devējus risināt problēmas. Otra pozitīva lieta ir tā, ka aizbraukušie iegūst pieredzi, valodu zināšanas, rīcību, biznesa iemaņas, arī zemenes lasot. Konkrētu piemēru minēja televīzijā – latviešu puiši bija nostrādājuši Īrijā trīs gadus, audzējot tārpus makšķerēšanai. Viņi izdomāja, ka to var darīt arī paši, turklāt Latvijā. Vai tad nebija vērts braukt?
– Jums ir ne tikai pieredze izglītības jomā, tiesību doktora zinātniskais grāds, bet arī politoloģijas habilitētā doktora grāds, turklāt arī pats esat aktīvi darbojies politikā. Kā vērtējat pašreizējo saasināto politisko situāciju?
– Situācija ir nožēlojama. Domāju, ka Latvijā pietrūkst politiskās atbildības, un lielā mērā pie tā vainoju vēlēšanu sistēmu. Taisnība arī tiem, kuri saka, ka tās maiņa nav burvju nūjiņa. Tomēr man šķiet, ka Bruno Kalniņš 1934. gadā pirms apvērsuma precīzi rakstīja, ka pie tādas situācijas novedusi proporcionālā vēlēšanu sistēma. Ārēji tā ir ļoti laba – godīgi, katram tik, cik vajag. Bet rezultātā tā noved pie bezatbildības, liela kolhoza, jo nav jau kam prasīt atbildību. Negribu arī simtprocentīgi apgalvot, ka atbalstu mažoritāro sistēmu, varbūt vajadzētu kompromisa variantus. Tomēr, kad ievēlēja Tautas fronti 1990. gadā, bija mažoritārā sistēma. Tolaik ekonomiskā situācija krasi pasliktinājās, un 1993. gada vēlēšanās neievēlēja nevienu no Tautas frontes. Bija skaidrs, kam prasīt atbildību. Tas ir mažoritārās vēlēšanu sistēmas pluss.
Tajā ir iespēja iepazīt katru kandidātu, piemēram, ja Cēsīm ir viena vieta parlamentā un ir septiņi vai 12 kandidāti, tad viņi var apbraukāt
visus pagastus un iedzīvotāji viņus var izvērtēt. Mani pirms 15 gadiem pēc šīs sistēmas ievēlēja Lielvārdē, un vēl pirms gada lielvārdieši mani aicināja uz tikšanos. Prasīju, vai zināt, kas tagad ir jūsu deputāts Saeimā, kādēļ viņu neaicināt? Bet vai kāds no simts deputātiem zina, kurš ir Lielvārdes deputāts?
No politoloģijas viedokļa, pluss ir tas, ka katrs konflikts veicina progresu, un šobrīd tas notiek. Mēs jau neesam vieni. Esmu skeptiski skatījies uz Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, bet to atbalstīju. Viens no labumiem ir tas, ka Eiropa pieskata mūs gan korupcijas, gan demokrātijas ziņā. Nedomāju, ka konflikti novedīs pie katastrofas.
Komentāri