Ir cilvēki, kurus dzīvē sastopam it kā nevilšus. Tā notiek arī profesionālajā dzīvē. Kāds par viņiem kaut ko zina, kaut ko pastāsta. Protams, kā žurnālistam. Kad saņemies un uzmeklē stāsta varoni, lai runātu, piemēram, par dažādām kolekcijām, kā tas bija Ingas gadījumā, ieraugi tādu dvēseles dziļumu, ka ir pilnīgi skaidrs, ka runāt vien par lellēm, mīkstiem spēļu lāčiem vai senām pastkartēm, kas arī viena no Ingas mazajām kolekcijām, ir patukši.
Ar cēsnieci Ingu Plaudi runājām par to, kādas ir cilvēka iespējas piepildīt, dot saturu katrai nodzīvotajai dienai. Viņa sacīja: “Vienkārši dzīvojot! Un sazinoties ar draugiem.”
Cīrulīšu atraktīvā būtne
Rudenī būs desmit gadi, kopš Inga dzīvo mazā pansionāta istabiņā. Viņa nekad dzīvē nav bijusi viena, ja domājat, ka pansionāts ir vientuļnieku mājas, viņai ir veselības problēmas, nepieciešama aprūpe. Likstas sākušās pirms 48 gadiem, kad pusgadu vecajai meitenītei pēc plānveidā veiktās potes radušās kustību problēmas
“Vai var pierast pie pansionāta dzīves? Es diezgan viegli pieradu, jo tāpat zināju, ka mana nākotne ir šeit. Mājās būtu daudz grūtāk, te esmu apkopta, un te ir sirds siltums. Te ir labi darbinieki, te ir ļoti laba attieksme pret cilvēku. No pērnā rudens pavisam esmu uz gultas, bez jelkādām kustību spējām. Bet te nekad nav vientuļi. Vienmēr jau kāds ienāk,” tā Inga.
Par lielāko dārgumu dzīvē viņa sauc savu mammu, omi, pēdējos gados arī tēvu, radus un draugus, kas līdz Ingas prātam un sirdij nākuši dažādus ceļus. Kad runa ir par draugiem, latviešiem ir zināms teiciens: “Parādi man savus draugus, es pateikšu, kāds esi tu pats!” Inga draudzējas ar tiem, kurus ierasti apjūsmo pusaudzes – māksliniekiem, mūziķiem. Taču viņa par satiktajiem cilvēkiem nejūsmo, viņa raksta vēstules, runājas pa telefonu un dažus sauc par patiesiem draugiem.
“Man ļoti daudz kompensē katrs tas ķiņķēzis. Rotaļlietas man patīk. Ļoti daudz ko dod šie divi mopši. Katru dienu sarunājamies. Un ļoti daudz dod tie draugi, ar kuriem sarakstos. Tas pats Tomasiņš ir baigais dopings dzīvei,” tā Inga. Par ķiņķēziņiem viņa sauc Kinder olu mantiņas, par mopšiem papagaiļus Tomu un Šēlu, bet Tomasiņš ir Tomass Anderss, dziedātājs no kādreiz ļoti populārā dueta “Modern Talking”.
Pļāpā par dienā notikušo
“Draudzība mums ir jau deviņus gadus. Kad pirmo vēstuli nosūtīju, toreiz žurnālos biju atradusi Tomasa fanu klubu adreses, atbildi negaidīju. Es pat biju par to vēstuli aizmirsusi, līdz pansionāta meitenes man atnesa tādu jocīgu vēstuli. Kad atvēru, tad pirmais, kas man iekrita acīs, bija viņa autogrāfs. Izrādījās, ka esmu trāpījusi uz ekskluzīvu fanu kluba adresi, kuru vada viņš pats. Saņēmu baigi sirsnīgu vēstuli, kuru viņš pats arī bija rakstījis,” tā Inga, stāstot par šķietami neiespējamu tikšanos. Un atcerējās, ka gadiem krājusi materiālus no dažādiem žurnāliem – rakstus un foto, kur bijis kaut rets vārds par puisi, kurš sava šarma un sentimentālo dziesmu dēļ tolaik lauza daudzu meiteņu sirdis. Inga krājusi arī visus pieejamos viņa mūzikas ierakstus. Vārdu sakot, bijusi īsta fane, kurai atradusies vieta arī mūziķa fanu klubā.
“Jau otrajā vēstulē viņš man aizliedza sevi uzrunāt uz jūs, sakot, ka fani ir kā ģimene, un ģimenē uz jūs uzrunā tikai tad, kad saskaitušies. Sarakstījāmies, bet viņš arī minēja, ka pašam esot tāds paradums – zvanīt faniem, jo ļoti augstu savus mūzikas cienītājus vērtējot. Viņš man piezvanīja tieši dzimšanas dienā. Apsveica. Ļoti švaki es runāju vāciski, bet ir situācijas, kad gribi negribi ir jārunā. Atceros, kā abi smējāmies, jo mūsu runāšanu visu laiku pārtrauca mans papagailis. Tolaik tas bija cits papagailis – Billītis. Tas dziedāja un Tomasu smīdināja. Tad viņš putnu sāka saukt par savu draugu, sūtīju viņam mūsu bildes. Kad papagailītis nomira, man uzdāvināja jaunus. Ilgi nevarēju izdomāt, kā saukt papagaiļu puiku. Tad Tomass lūdza, lai saucot viņa vārdā. Tagad man ir Toms. Tā ir, vai ne Tomkiņ,” neticamo stāstu turpināja Inga. Pagājuši pāris sarakstes gadi, kad populārais mūziķis uzzinājis par Ingas vainām. Viņš pārdzīvojis, bet vienalga Ingu centies piedabūt aizbraukt līdz Vācijai, Losandželosai vai Ibicai, kur slavenībai esot ģimenes mājas.
“Viņš mani aicināja uz fanu salidojumu, un es atbildēju, ka esmu slima. Tad viņš vaicāja: “Cik augsta tev šodien ir temperatūra?” Viņi tādus kā es neuzskata par slimiem. Mēs esam tādi paši cilvēki kā pārējie. Pie viņa brauca kāds puisis no Polijas, kurš pārvietojās ratiņkrēslā. Viņš puisi izmitināja savās mājās un kopā ar sievu aprūpēja, kamēr notika faniem paredzētie koncerti, tikšanās. Viņš ļoti daudz dara labdarīgi un ne formas pēc. Viņš piezvana un pajautā, kā iet? Ko dari? Kā jūties?” sacīja Inga. Vēlāk jau mūziķis sapratis, ka Inga tiešām nevar aiztikt līdz viņa mājām, bet joprojām raksta mīļas vēstules, atbalsta morāli un materiāli. Inga nezina, vai ir vēl kāds cilvēks Latvijā, kam Tomass rakstītu vēstules, kam zvanītu, par kuru satrauktos, un Inga ir ļoti laimīga, ka viņai ir tāds draugs. Labs draugs.
“Es negribētu mūziķa dzīvi dzīvot. Es mazliet zinu to šovbiznesa ķēķi. Viņiem nebūt nav vieglāk kā jebkuram no mums. Es nemāku cilvēkus apskaust. Taču esmu saskārusies ar tādiem, kas apskauž mani. Es gan pati nezinu, par ko. Ir dzirdēts, ka šo pazīšanos dēļ. Es uzskatu, ka šādi iepazīties var jebkurš . Veselam cilvēkam to izdarīt ir pat vienkāršāk. Var aizbraukt uz koncertu,” tā Inga, kurai nav receptes, kā savaldzināt slavenības. Viņai vienkārši nekad nav trūcis uzņēmības un arī mīļuma ar cilvēkiem parunāties.
Radio dīva par krustmāti
Pirms 48 gadiem viena pote un mediķu kļūdas izmainīja ne tikai Ingas, bet arī viņas mammas Tamāras dzīvi. Izmainīja uz visiem laikiem, jo katru mirkli bija jāatrod spēks, kā izturēt pašai un atbalstīt, saprast, stiprināt meitu.
“Mani bērnības draugi bija veseli bērni. Es nebiju atstumta, ja kāds šķībi paskatījās, tad pagalma pēdējie huligāni kārtīgi tam sadeva. Un mamma mani tā audzināja, ka esmu tāda pati kā citi. Vienīgi jāzina tas, ka man ir grūtāk paiet. Visādi jau ir gājis. Pēc piektās klases bija lūzums, negribēju iet uz ielas, no visiem slēpos. Visi runāja riņķī un apkārt, kas noticis. Mana mamma tajā lietā bija pamatīgi gudra, viņa man iemācīja tam visam tikt pāri,” stāstīja Inga un balss mazliet aizlūza, jo pirms desmit gadiem, kad mamma nav spējusi izturēt dzīves dārdzību, atradušas mājas Cīrulīšos. Mamma pēc nepilna gada smagi saslimusi un devusies aizsaules ceļos. Ingai tagad jāiztiek ar feinu krustmāmiņu, kuru jau pirms gadiem divdesmit viņa satikusi tikpat neierasti. Taču, sarunājoties ar Ingu, sāk šķist, ka viņai šādas tikšanās un pazīšanās piestāv. Tas ir viņas iepazīšanās un sadraudzēšanās rokraksts.
“Klausījos Mikrofonu. Tas bija astoņdesmitajos gados. Man vispār ļoti patika Lias Guļevskas raidījumi. Vienā viņa stāstīja, ka krājot aktiera Žerāra Filipa bildes, ka viņai tas aktieris bijis jaunības dienu elks. Es nolēmu uzrakstīt vēstuli. Tā kā mēs ar mammu toreiz pirkām vairākus vācu žurnālus, tad man bija aktiera bilde, kur viņš vēl kopā ar divām dāmām, arī to nosūtīju. Pēc kāda laika krustmāte atbrauca pie manis ciemos,” atcerējās Inga. Radiožurnāliste Lia Guļevska par Ingas krustmāti kļuvusi pāris gadu vēlāk.
“Man tobrīd bija smagi un viņa teica, ka vajag mani nokristīt. Mamma piekrita, bet nezināja, ko ņemt par krustmāti. Izdomājām, ka aicināsim Liu, un viņa piekrita. Viņa bija priecīga, bija to pat gaidījusi,” stāstīja Inga un piebilda, ka pati augusi laikā, kad ticības lietas pat tā kā noliegtas, viņa nav zinājusi pat Tēvreizi, bet krustmāte stiprinājusi, sakot, ka tā jānoskaita rītā, vakarā un jāpārmet krusts. Inga to ņēmusi vērā. Tagad šķiet, ka ar Dieva palīdzību vieglāk dzīvi nodzīvot. Krustmāte ar ģimeni visai bieži Ingu pansionātā apciemojot, ciemos braucot arī Viktors Zemgals ar ģimeni, jo kādreiz par ģimenes draugiem kļuvusi pat visa “Eolika”, dažreiz Inga sarakstoties ar dziedātāju Ingu Pētersonu. Pansionāta istabā plaukti ir pilni ar foto albumiem. Viņa precīzi zina, ko no bildēm katrā var atrast, un tur paslēpti arī viņas draugu dzīves svarīgie, priecīgie, kāds sāpīgs notikums.
“Es zinu, ka mana dzīve būs gultā jāpavada, bet tur neko nevar darīt. Ir bijuši grūti brīži, kad tiešām nāk melnie virsū. Tad tas pats Tomass man ir sadevis žagarus. Nevienam jau vieglāk no tā nav, ja es te visu laiku gulēšu un raudāšu. Man ir sapnītis papildināt kartīšu kolekciju un noturēties, lai nekļūst vēl sliktāk. Esmu samierinājusies, vismaz kaut kā ir, un dzīvoju tālāk. Svarīgi, lai šitie nesaslimst,” tā Inga un norāda uz papagaiļiem, kuri rosās savā būrī, un pastāsta par pirmo lelli, kas līdzīgi kā cilvēki, esot blakus, dod spēku izturēt.
Lelles pie sirds un sienas
123 lelles, mazliet mazāk mīksto rotaļlietu un tik daudz ķiņķēziņu no šokolādes olām, ka pat bērniem pietrūkstot pacietības visus saskaitīt. Albumi ar Noras Bumbieres bildēm un senas pastkartes ir tās kolekcijas, kuras Inga gatava parādīt katram paziņam, kurš sāk interesēties par viņas dzīvi. Lellēm ierasti ir bērnības atmiņu piegarša, bet Ingai tie ir arī spēka vīriņi.
“Nu, nevaru tā izstāstīt! Es paskatos uz tām, un man viss sliktums pāriet,” sacīja Inga un pastāstīja, ka pirmo lellīti kolekcijai uzdāvinājusi mamma pēc pirmā un vienīgā eksāmena, kuru meitene kārtojusi skolā. Tā sīkā lellīte baltajās drānās joprojām silda Ingas sirdi, bet Šķendera lelle ir kārbā pie sienas. Mūsu pilsētas vadītājs Ingu tā iepriecinājis Ziemassvētkos. Ja draugi brauc uz ārzemēm, tad nepiemirst par Ingu un atved lelli, tās joprojām dāvina arī krustmāte Lia, sakot: “Tik smuka, ka nevarēju taču veikalā atstāt!” Mazu spēļu lācīti uzdāvinājusi arī aktrise Ausma Kantāne.
“Tas mazais zilais lācītis. Tas ir partijas lācis. Kad “Jaunais laiks” te bija aģitēt pirms vēlēšanām, tad, zinot, ka Kantāne krāj lāčus, es palūdzu kopēju viņai divus no maniem lāčiem aiznest un uzdāvināt. Viņa uznāca paskatīties, kas esot dāvinātāja, un arī man tika mazais lācītis,” tā Inga un palika pie pārliecības, ka dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek.
“Man jau liekas, ka garīgās vērtības ir augstāk, tomēr tas sirsnīgums, sarunas, sirds. Nekur nav tikuši tie, kas krāj mantu. Visi nonāk pie viena finiša. Nevajag to visu cilvēkam! Varbūt kādam vajag? Es nezinu,” noteica Inga, kura zināja, ka šodien vai rīt pie viņas atnāks tētis, kuru viņa ļoti mīl, piezvanīs krustmāte, īsziņu atsūtīs Tomass vai atbrauks, kā labu laiku jau solījis, un sacīs: “Labrīt!”
“Viņš vienbrīd gribēja mācīties latviešu valodu. Iemācījās – paldies, lūdzu! Un – labrīt viņš saka rītā, pusdienā un vakarā! Špāsīga man tā dzīve. Tāda tā ir. Interesanta. Grūti saprast. Cik mēs paši esam sprieduši, tad daudz ir atņemts nost, bet ļoti daudz ir iedots pretim,” tā Inga, un eņģelītis no Ulmaņlaika pastkartes pasmaidīja pretim.
Komentāri