Darba nedēļas nogalē ieriķieši devās uz bijušo stacijas ēku. Šoreiz uz kino un filmu par sevi. Dokumentālists Ivars Zviedris, kurš kādu laiku dzīvoja Ieriķos, uzņēmis filmu “Ieriķu rituāli”. Tajā cieminieki stāsta par savu ikdienu.
“Ja pats esi atvērts, citi pret tevi būs tādi paši. Esmu rūjienietis, zinu mazpilsētas cilvēkus, Ieriķos viņi ir līdzīgi. Sākumā vērtē, tad aizvien vairāk atveras sarunai. Kopā ar kameru varu iepazīties, atļauties vairāk nekā bez kameras. Mani interesēja ieriķiešu emocijas un rituāli,” pastāsta filmas autors un uzsver, ka bijušas interesantas tikšanās un sarunas.
Stacijas ēkā baltais ekrāns pārvērtis telpu. Ieriķietes Astra Puķīte un Līga Kraučuka pastāsta, ka atnākušas nevis ziņkārības pēc, bet no prieka, ka Ieriķos kaut kas notiek. Abas gan nav piekritušas filmēties, jo atzīst, ka rituāli - tas ir kas personisks. “Mums, protams, ir savi, bet negribas stāstīt. Toties uzzināsim, kādi ir citiem,” saka A.Puķīte, uzsverot, ka pēdējā laikā tik daudz kas mainījies un pārmaiņas ir uz labu.
Ar nepacietību filmu gaidīja Rasma Rozīte. Par tikšanos ar viņu režisors bija īpaši priecīgs, jo Rasmas dzīvesstāsts vien ir filmas vērts. “Man, protams, ir savi rituāli. Tie ir kā instrukcija dzīvei, palīgs,” atklāj R.Rozīte. Viņa sešus gadus dzīvo “Pasaulītēs” un uzsver, ka Ieriķi ir brīnišķīga vieta. Savukārt Rasma Balode nesen atgriezusies Ieriķos un ir gandarīta, kā ciems mainījies. “Gribu filmā redzēt kaimiņus, Ieriķus. Tēvs, tēva māsa strādāja stacijā. Dzelzceļnieki bija priviliģēti. Tagad gan dzīve pavisam citāda, taču te ir daudz laba,” saka R.Balode. Arī Ģiedra Smilškalne atnākusi filmā paskatīties uz citiem.
Filmas stāstā ieriķieši atklāj, kā ģimenes gatavojas pirmajai skolas dienai, kā skolā aizrit pirmais septembris. Te arī ģimene, kura ik vakaru satiekas pie kopīgā galda un dienu noslēdz ar lūgšanu, savs dienas rituāls pensionārei, kurai pastaigā jāved suns.
Filmā režisors parāda Ieriķu ikdienu, kurā katram cilvēkam sava noteikta kārtība, kā sākt rītu, pabeigt dienu, kā sapņot, lai ieceres piepildās.
“Filmā nejūt pandēmijas laiku. Kā jau mazā ciemā. Filma paliks kā vēstures liecība par ieriķiešiem, viņu dzīvi, domām, rituāliem,” saka I.Zviedris.
Komentāri