“Šķiet, vienmēr esam bijusi azartiska ģimene,” saka raunēniete Velta Voroņina, stāstot par vienu no ģimenes izveidotajām – kalendārīšu kolekciju.
“Tā ir jau pietiekami veca. Kolekcijā ir gan nesen pirkti kalendāriņi, gan no 60. gadu beigām saglabāti,” stāsta kolekcionāre un atzīst, ka kādreiz kolekcionēšana bijusi daudz azartiskāka nodarbe.
“Tagad ej, kur gribi, viss ir priekšā. Viss ir pilns ar spožām lietām. Nereti sanāk, ka aizsāktas kolekcijas paliek novārtā. Kādreiz bija azarts meklēt. Toreiz ceļojām pa plašo Padomju Savienību un mazos plaukstas lieluma kalendāriņus pārvedām mājās no malu malām. Vēlāk arī draugi un radi, zinot par mūsu kolekciju, piedalījās tās veidošanā, ik pa laikam uzdāvājot kādu kalendārīti,” stāsta Velta un atklāj, ka kolekcijā ir kalendāri ar dažādiem attēliem – automašīnām, ziediem, dzīvniekiem, dabasskatiem, dažādu valstu tautas tērpiem.
“Kādreiz jau viss bija deficīts. Taču mamma toreiz strādāja grāmatu veikalā, vismaz kalendāru nopirkt varējām. Un tie bija dažādi. Bija kalendārs sievietēm, tautas kalendārs, dabas un makšķernieku kalendārs. Tie visi mums mājās ir saglabājušies, nav izmesti laukā. Šos kalendārus saglabājis un sakrājis vīrs. Un jāatzīst, ka tā šodien ir vērtība. Arī tagad interesanti tos paskatīt, jo tajos publicēja daudz interesantas informācijas,” stāsta Velta un piebilst, jo kolekcija ilgāk krāta, jo tā vērtīgāka.
“Kaut arī noliekam kādreizējos laikus, domāju, ka toreiz daudzas vērtības bija pamatīgākas. Šodien maz kāds ko krāj. Pagājušajā gadā arī Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma rīkotajā izstādē redzējām, ka kolekcijas pārsvarā bija atnesuši pedagogi vai tehnikuma darbinieki. Jaunieši reti ko krāj. Žēl,” domās dalās V.Voroņina.
To, ka kalendāri ir īpaši iecienīti Voroņinu ģimenē, liecina arī tas, ka viņu Ziemassvētku vai Jaunā gada iecienītākā dāvana ir kalendāri.
“Kalendārs, manuprāt, ir vērtīga dāvana. Rados, piemēram, mums ir mednieks, tam dāvinām kalendāru par dzīvnieku tēmu. Vecmammai būs kalendārs ar viņai saistošu tēmu. Kādreiz kalendārus sūtīju arī tantei uz ārzemēm,” stāsta Velta un turpina: “Mums mājās teju katrā istabā ir pa kalendāram. Viens pielikts virtuvē virs izlietnes. Tur es noteikti esmu spiesta apstāties un ieskatīties. Kalendārs ir bagātīgs informācijas devējs. Protams, viena no svarīgākajām, šķiet, ir vārdadienas.”
Tā kā tūdaļ šī gada kalendāru pēdējā mēneša dienas aizsteigs prom, dodot vietu jaunam gadam un notikumiem, Velta dalās sentimentālās pārdomās: “Man katru veco gadu ir skumji aizvadīt. Tā ir neziņa par to, kas mūs sagaida, kas būs priekšā. Kaut gan gaidām jau tikai to labo. Pie vainas varbūt ir arī mūsu steidzīgā un pārmaiņu pilnā ikdiena, nezinām, ko gaidīt no katras jaunas dienas. Turklāt mūsdienās ļoti ātri skrien laiks, esmu runājusi ar daudziem cilvēkiem, un visi nonākuši pie šāda slēdziena. Kādreiz tā nebija. Tagad ir viens drausmīgs skrējiens un tad gada beigās pienāk mirklis, kad it kā jāapstājas un jāizvērtē paveiktais. Bet ir pat grūti apstāties, jo pierasts tik rikšot pa ikdienas pienākumiem,” pārdomās dalās Velta.
Komentāri