Likvidējot sociālās aprūpes centru “Gaujaslīči”, darbu zaudēs 25 tā darbinieki. Nav zināms, kur izvietos arī visus centrā dzīvojošos bērnus.
“Druva” jau stāstīja, ka otrdien notikušajā Cēsu rajona padomes sēdē izskatīja jautājumu par “Gaujaslīču” likvidāciju. Lēmumu nepieņēma, jo pašvaldību vadītāji nebija vienisprātis, sakot, ka nezina sociālo darbinieku un bāriņtiesu viedokļus, ka nav skaidrs, kur izvietos bērnus, ja tos pēkšņi nāksies izņemt no ģimenes kādas krīzes situācijas dēļ.
Rajona padome jautājuma tālāku izskatīšanu atlika vismaz uz mēnesi, lai, izveidojot darba grupu, vērtētu iestādes plusus un mīnusus. Runājot par mīnusiem, galvenais ir augstās izmaksas. Rajona pašvaldībai par viena bērna uzturēšanos “Gaujaslīčos” jāmaksā 120 lati mēnesī. Kopējās izmaksas ir 572 lati par bērnu mēnesī, un starpību galvenokārt sedz no rajona padomes budžeta. Plusus amatpersonu teiktajā bija grūti saklausīt, jo daudzi par labu esam atzinuši Bērnu un ģimenes lietu ministrijas viedokli, ka jādara viss, lai bērns augtu ģimenē, audžuģimenē, kaut SOS ciematā Īslīcē vai Valmierā, bet par bērnu namiem jārunā pagātnes formā.
“Gaujaslīči” darbojas kopš 1994. gada, un tā darbinieki spriež, ka izaudzinātas divas bērnu paaudzes, kuras iekārtojušās patstāvīgajā dzīvē. Savulaik bērnu namā dzīvojuši 65 bērni, tagad tikai 18. “Druvas” uzrunātie pusaudži bija neizpratnē, kā tagad varētu mainīties viņu dzīve. Viņi visi kā viens sacīja, ka “Gaujaslīči” ir viņu mājas. Labas vai sliktas? Vienkārši citu viņiem nav.
“Negribu nekur iet. Jūtos labi. Man te ir draugi, visi kā savējie. Ar audzinātājām varu parunāties. Man jau liekas, ka es tepat palikšu,” sprieda 16 gadīgais Jānis, kurš distancējās no domas, ka viņa dzīve varētu pēkšņi mainīties. Jānis “Gaujaslīčos” ir nodzīvojis sešus gadus, atradis draugus Norvēģijā. Gvido bērnu namā pavadījis īsāku laiku, bet domā līdzīgi. Vienīgi viņš jau zina, ka kopā ar draugu Danielu, ja “Gaujaslīčus” likvidēs, dosies uz reliģiskās organizācijas “Pestīšanas armija” Skangaļu muižas bērnu atbalsta un sociālās aprūpes centru- internātu, puikas mācīsies Mārsnēnu pamatskolā. Līdzīgi būs ar vēl četriem puišiem, jo Skangaļi uzaicinājuši savā saimē sešus bērnus. Par vairāku bērnu, arī Jāņa dzīves un mācību vietu, nav plānu. Sociālie rehabilitētāji uzskata, ka bērniem šādas izmaiņas rada pārdzīvojumus, īpaši skolas maiņa, turklāt nevis mācību gadam beidzoties, bet novembrī, decembrī.
“No jauna viņiem liek domāt, ka viņi nav nekas, ka nav nevienam vajadzīgi. Kā sunīšus mētā. Viņi ir pieķērušies “Gaujaslīčiem”, audzinātājiem. Gvido zina, ka dzīvoju Jaunraunā. Viņš priecājas, ka Skangaļi būs blakus, ka varēs pie manis atskriet,” sacīja sociālā rehabilitētāja Venta Leite un piebilda, ka arī viņai bijusi pārliecība, ka ar bez vecāku gādības palikušajiem bērniem varēs kopā pavadīt vēl ilgus gadus.
“Tas ir mans sirdsdarbs. Likās, ka mūža darbs,” tā Venta, bet piebilda, ka, līdzīgi kā kolēģi, ir neizpratnē, vai meklēt jaunu darba vietu jau šodien, vai mazliet nogaidīt.
“Tagad pateica, ka mēnesi nekas nemainīsies. Tā neziņa ir briesmīga. Esmu sākusi tālākmācības, augstāko izglītību sociālajā sfērā. Zinu, ka jāmācās, bet nezinu, kur strādāšu,” sacīja sociālā rehabilitētāja Inita Kupča. Daudzi “Gaujaslīču” darbinieki iestādē nostrādājuši desmit un vairāk gadus.
“Tā ir necieņa pret cilvēkiem, turēt mūs neziņā par rītdienu. Par likvidāciju runāja jau ilgi, bet neviens neko nepaskaidroja. Tikai riņķī un apkārt. Tagad būtu nolikvidējuši un mēs tiktu nostādīti fakta priekšā,” sacīja iestādes noliktavas pārzine Valentina Ozola, kura ļoti labi zina, kā mainījušās viena bērna uzturēšanas izmaksas. Viņa piekrīt, ka viss kļuvis nesamērīgi dārgs- maize, piens, gaļa, pakalpojumu izmaksas, bet viņa tāpat kā citi darbinieki nezina atbildi uz jautājumu – ko darīt? Kā aizstāvēt savas un bērnu intereses?
Komentāri