“Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs,” vēsta sens teiciens. Par gatavošanos iešanai dabā “Druvai” pastāstīja Rolands Matisons jeb Roliss, brīvprātīgo pārgājienu rīkotājs, “Youtube” vlogeris un viens no “Tēvu un meitu” pārgājienu rosinātājiem.
Apģērbam nav jātērējas
Roliss ik pa laikam izpēta kādu dabas maršrutu Cēsu apkārtnē, uzfilmē, komentē un ar to dalās sociālajos tīklos. “Druva” ievēroja viņa sižetu par pārgājienu kopā ar meitiņu pa Cīrulīšu dabas taku un Līgatnes apkārtni, papildinātu ar noderīgiem padomiem ģimenēm, kurās ir bērni, – kā ģērbties, ko likt mugursomā un ko ņemt līdzi piknikam.
“Kad sāku iet dabā, piedzīvot uz savas ādas, sākās apģērba un apavu testēšana, daru to brīvprātīgi, savā brīvajā laikā,” stāsta Roliss. “Apģērba un ekipējuma izvēle atkarīga no tā, ar kādu intensitāti iesim – pastaigā vai pārgājienā – un cik bieži, kāda iecerēta distance, kāds temps, vai būs nakšņošana. Ekipējums ir tā attīstījies, ka nespējam pat izsekot. Apģērbu ražo plānu, vieglu, tas neaizņem daudz vietas, tomēr tas ir stāsts par katra dabā gājēja budžetu un to, kas tiešām ir vajadzīgs. Ja dodas pārgājienos kompānijas pēc tikai divreiz gadā, tad nav jāiztērē lieli līdzekļi, jo dārgais apģērbs netiks pilnībā izmantots. Vienkāršā maršrutā pietiek ar labām botēm, vējjaku. Galvenais ir doties ārā, sākt iet, tad ar laiku būs pieredze.”
Visi dabā iešanas eksperti iesaka ziemā ģērbties kārtās un aizmirst par reklāmās redzētajiem skaistajiem skandināvu džemperiem ar briežiem. Ko vilkt zem vējjakas? Roliss uzskata, ka pārgājienam nevajag saģērbties biezi, lai kustoties nesāk svīst, bet paņemt līdzi rezervi, ko uzvilkt pusdienu pauzē, kad stāvot vai sēžot var kļūt vēsi: “Jāparedz, cik tālu, cik ātri iesim. Neiesaku uz miesas ģērbt kokvilnas kreklu, bet sintētiku, jo tā izvada mitrumu. Aukstam laikam ieteicams miksēts materiāls ar vilnu. Tīrvilnas apģērbs uz plikas miesas neder, jo svīstot tas sāks “kost”.”
Lai kājas sausas
Ekipējumā pirmie pēc svarīguma ir apavi. Pieaugušajiem, kuriem pēdas lielums vairs nemainās, vērts iegādāties labus apavus, kas kalpos piecus sešus gadus. Ziemai jāizvēlas medniekiem domātie, jo tie derēs, ejot pa brikšņiem vai šķērsojot upi.
Arī maziem bērniem var iegādāties labus pārgājienu apavus. Pērkot jāuzlaiko ar tām zeķēm, kuras tiks vilktas staigājot. Bahilas bērniem nav nepieciešamas. Pieaugušajiem tās noder, ir labi, ja apavos netiek sniegs vai lietus, taču bahilas gatavotas no neelpojoša materiāla, ar laiku veidojas kondensāts, kājas kļūst slapjas. Tās labi noder, ja ir sauss sniegs, kas Latvijā mēdz būt reti.
Nākamais svarīgais ir zeķes. Roliss skaidro, ka, pārgājienā ejot, nederēs adītas vilnas zeķes, jo, nēsātājam intensīvi kustoties, tās ātri izdilst: “Jāizvēlas sintētisks materiāls, kur vilna tikai iekšpusē. Nakšņojot teltī, noderēs arī omītes adītās, vislabāk, ja no merino vilnas. Avīzes zābakos mitruma uzsūkšanai un siltumam ir veca metode, to vairs nepraktizē, izmanto higiēniskās paketes. Slapji apavi pēc 15 minūtēm ir sausi.” Jā, jā, nesmejieties, paketes apavu sausināšanai jau sen lieto mednieki, mežinieki, pat Aglonas svētceļnieki.
Cimdi bieži pazūd ne tikai bērniem, arī pieaugušajiem. Nav īpaši pētīts suņa vai aitas vilnas cimdu siltumspēju pārākums, taču svarīgi paņemt līdzi rezervi, īpaši aukstā laikā kādu lieku vilnas dūraiņu, ne pirkstaiņu pāri.
Ziemā nepieciešama cepure, jo medicīniski pierādīts, ka caur galvu atdziest ap 70 procentiem ķermeņa temperatūras. “Bērnam cepurītei jābūt obligāti, taču nepareizi aizsiet muti ar šalli. Seja ir vislabāk pieradusi pie aukstuma. Pieaugušie sejas maskas izmanto tikai ziemā, nakšņojot teltī. Nepareizi tādu lietot pārgājiena laikā, jo elpojot rodas mitrs gaiss, maska vai šalle apsarmo, apledo. Noņemot nost, uz lūpām, uz vaigiem tiek aukstais gaiss, ādai tas nepatīk, tā sāk iekaist,” savu pieredzi stāsta Roliss.
Mugursoma un citas lietas
Trešais svarīgākais pārgājiena ekipējumā ir mugursoma, kura jāizvēlas atbildīgi. To izvēloties, ieteicams veikalā “uzlaikot” pilnu somu, saliekot tajā smagumus. Testēšana ilgst piecpadsmit vai vairāk minūtes, izjūtot, vai lences spiež vai grauž, vai soma pieguļ mugurai. Bērnam nepieciešama neliela mugursoma, tajā būs tikai personīgās lietas, dzeramais un ēdamais, kopsvarā apmēram kilograms. Pieaugušajiem nebūs lieks neliels tūristu paklājiņš, lai nav jāsēž vai jāguļ uz aukstas zemes. Trekinga nūjas šķēršļotā apvidū vairāk traucē, nekā noder, labāk atbalstam izmantot kādu dabā atrodamu koku. Tumšajā laikā, krēslā obligāta pieres lampiņa, kā arī atstarojošā veste, kas garantē ceļotāja drošību. Obligāti līdzi ņemamo lietu sarakstā ir aptieciņa ar pretsāpju, pretcaurejas līdzekli, leikoplastu, ūdeņraža pārskābi, pārsējiem, kā arī noteikti jāņem līdzi nazis un sērkociņi. Pārgājienos malku līdzi nenes, izmanto dabā pieejamo kurināmo vai piknika vietās speciāli sagatavoto.
Jāēd, kas garšo
Pārgājienā ar ģimeni ļoti svarīgs ir pikniks un ēst gatavošanas process. Roliss pārliecinājies, ka viņu kritizē cilvēki, kuri mēģina ēst “ļoti eko”: “Internetā publicētajā sižetā vēlējos parādīt, ko ātri pagatavojamu var paņemt līdzi. To, protams, neēd ikdienā. Man pārmet, ka mazās paciņās fasētā auzu putra un sausā zupa nav veselīga. Šokolāde, ko ņēmu līdzi bērnam, nav veselīga. Esmu skeptisks. Ceļojumā ēd, ko gribi un kas garšo, kas ir ērti. Nevajag ņemt līdzi tik daudz, kā ikdienā spēj apēst. Obligāti līdzi jābūt pamatēdienam. Vajadzīgi arī saldumi, tie dod enerģiju. Šokolādes pārstrādei organisms patērē resursus, kuņģī ir smagums. Labāk ēst riekstus un žāvētus augļus. Grūtākos pārgājienos ņem līdzi dzeršanas sistēmu, glukozes kapsulas, magnija kapsulas, lai iegūtu ātrāku enerģiju.”
Pieredzējušais pārgājienu rīkotājs atzīst, ka ēdienu var sagatavot jau mājās, bet var arī gatavot dabā, abi varianti labi. Taču Roliss atzīst: “Ejot kopā ar meitu, man patīk gatavot dabā, tas process ir interesants. Tad ņemu līdzi prīmusu, katliņu, traukus.”
Rēķinot, cik ūdens ņemt, bērniem iesaka puslitru negāzēta ūdens, pieaugušajam litru uz desmit kilometriem, taču var iztikt ar pusotru litru dienā, ieskaitot ēdiena gatavošanai nepieciešamo. Atkarīgs no tā, cik kilometru paredzēts iet un cik svīst. Sevi pārbaudot, izejot no komforta zonas, atklājas, ka organisms strādā citādi.
Galvenais pārgājienā justies labi un izbaudīt procesu.
Komentāri