Gaujas NP informācijas speciāliste
Decembrī daudzi atzīstas, ka gada sirsnīgāko svētku gaidīšanas sajūta rodas tikai tad, kad uzsnieg pirmais sniegs, kad zeme kļūst balta, padarot gaišākas ne tikai īsās ziemas dienas, bet arī krēslainos rītus un vakarus.
Decembris ievada visaukstāko gadalaiku, kura astronomiskais sākums ir krietni vēlāk, 22. decembrī ( garajā gadā 21. decembrī ). Katra diena pastiepjas par minūti garāka. Lai gan saule jau griežas uz pavasara pusi, nekļūst siltāks. Diennakts vidējā temperatūra ilgstoši ir zem 0° C, aizsalst ezeri,
upes, sasalst augsnes virskārta. Reizēm gan laika apstākļi šajā mēnesī izspēlē joku, kā tas bija 2006. gadā, kad zaļoja zālāji, mežos varēja atrast gailenes un daudzi augi briedināja pumpurus. Gada beigās var piedzīvot visus ziemas „niķus”: gan vētras, gan sniegputeņus, arī apledojumu, sarmu un miglu. Aukstuma sajūtu pastiprina liels gaisa relatīvais mitrums – ap 90 procenti. Negaidīti meteoroloģiskie pārsteigumi iespējami pat ap Ziemassvētkiem un Vecgada vakaru, kad gaisa temperatūra ir virs 0°, sniega vietā līst lietus.
Decembrī dabas procesi neapstājas un rosība turpinās pat tur, kur valda saltās stihijas – gan zem ledus, gan zem sniega. Miegu neguļ ne pārnadži, ne plēsēji, ne Latvijā palikušie putni. Jā, ir divi izņēmumi: jau kopš pirmā sala saldi dus abi Gaujas Nacionālā parka simboli – susuri un sikspārņi. Taču arī viņi, temperatūrai mainoties, pusmiegā pārvietojas. Sikspārņi, kas ziemo alās, lielākā salā ielien dziļāk spraugās jeb „skurstenīšos”, bet, atkusnim tuvojoties, virzās tuvāk alas ieejai. Daži meža zvēri, piemēram, āpši un jenotsuņi pielāgojušies auksto gadalaiku pavadīt snaudā, tomēr atkušņa laikā iznāk no alas un pat uzmeklē ko ēdamu.
Zem sniega, pērnajās lapās un sūnās viss tikai šķietami sastindzis. Ērces, kolembolas un zirnekļi būs aktīvi visu ziemu. Tie pielāgojušies dzīvei nulle grādos, aug, barojas un pat vairojas. Pārējie kukaiņi, kāpuri un kūniņas, tuvojoties ziemai, pārvietojas dziļāk zemē, kur temperatūra nenokrītas mīnusos. Citi kukaiņi ziemo augu paliekās, mizas spraugās un citās slēptuvēs.
Atkušņa laikā aktīvi darbojas bebri – grauž zarus un mizu apšu vai kārklu jaunaudzēs, nesmādē arī bērzus, ozolus un citus kokus. Ziemā dzīvība nenorimst arī upēs. Vēdzeles nērš ikrus. Sīkie ūdens iemītnieki – knišļu un viendienīšu kāpuri – aug un barojas. Vienšūņi un moluski ir salcietīgi. Pavasarī, ledum izkūstot, tie turpinās dzīvi.
Arī klusums dabā ir tikai šķietams. Pat zem sniega, zem ledus ir rosība, bet pēdas liecina, ka ziemas miegu guļ tikai retais. Mežmalas un krūmājus rotā zaķa „cilpotais”
raksts un lapsas „kaligrāfiskās” virtenītes. Vietām manāmi mežacūku rakumi, izkašņātas sūnas, kur gulējušas stirnas. Daudzi meža iemītnieki maina kažokus – ne tikai biezākus un kuplākus, bet arī citā krāsā. Baltas kļūst zebiekstes, sermuļi, balti ar melniem ausu galiņiem ir baltie zaķi. No putniem gan maskējas tikai baltirbes.
Decembrī daļa ūdensputnu dodas uz ziemošanas vietām, gauras un gaigalas pārceļas tuvāk jūrai. Meža pīles pārziemo tepat, neaizsalstošajās ūdenskrātuvēs, arī pilsētu parkos, pie siltumtrasēm vai attīrīšanas iekārtām.
Komentāri