“Pēc Lāčplēša dienas ar Ēvaldu Krieviņu aizbraucām uz Vāverkrogu, lai topošajam piemineklim noņemtu veidņus. Uz augšējās platformas stāvēja dažādu krāsu svecīšu trauciņi. Cilvēki bija nolikuši svecītes pie vēl neatklāta pieminekļa. Vai tas nav tautas pašapziņas apliecinājums? Tāpat kā daudzu uztraukums, kur Cēsu Uzvaras piemineklim pazudusi lode,” saka Māris Niklass.
Viņu pazīst ikviens, kuru interesē apkārtējo novadu simts gadu vēsture, jo Māris visus atjaunotās Latvijas gadus rūpējies par vēstures notikumu, cilvēku varoņdarbu iemūžināšanu piemiņas zīmēs un pieminekļos, gan organizējot jaunu izveidošanu un uzstādīšanu, gan atjaunojot tos, kurus cita vara iznīcināja.
“Dzīvē esmu gana cietis, neieredzu netaisnību. Un tas attiecas arī uz vēstures traktējumu. Vēsturi raksta uzvarētāji, patiesība ātri aizmirstas. Ne viens vien man teicis, ka mums pieminekļu ir par daudz. Tā nav, varbūt esam vienīgie Latvijā, kas pratuši tos dokumentēt un atjauno,” vērtē M.Niklass.
Interese par vēsturi, tās likumsakarībām, ietekmi uz nākotni un cilvēku dzīvēm Mārim bijusi vienmēr. Par to, ka piemiņas akmeņos un pieminekļos jāuzņemas atjaunot un iemūžināt stāstus par to, kas reiz noticis, viņš saprata, izšķirstījis Cēsu muzejnieku izdoto brošūru, kurā bija Brīvības cīņām veltīto pieminekļu fotogrāfijas un klāt informācija, kad tie iznīcināti. “Tad arī mocīja pārdomas par mūsu vēsturisko atmiņu, kas ir izkropļota. Un diemžēl tāda tā ir līdz šodienai,” bilst M. Niklass.
Viņš bijis klāt, organizējis un vadījis divpadsmit pieminekļu atjaunošanu vai uzcelšanu no jauna. Amatas novadā pie Vāverkroga top trīspadsmitais, kurā tiek iemūžināts cēsnieka Artura Jansona varoņdarbs, jo te beidzās sarkano uzvaras gājiens.
“Šis top visgrūtāk. Jāprot uzrunāt cilvēkus, tad var cerēt, ka atsauksies, atbalstīs,” stāsta M. Niklass.
Talkā Vāverkrogā viņš iesaistīja Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas, Mazsalacas vidusskolas un Priekuļu tehnikuma audzēkņus. “Katrs saņēma pateicību. Un, kad redzu, ka tā ielikta plastmasas kabatiņā un glabājas kladē, saprotu, ka šiem jauniešiem vēsture kļuvusi personīga. Viņi piedalījušies tās saglabāšanā,” atzīst “Gada cilvēks 2018” laureāts.
Savulaik, svinot Cēsu kauju 80 gadi, M. Niklass uzzināja, ka Rīgā glabājas Cēsu Skolnieku rotas karogs. Tika izgatavota kopija, 18 gadus tā uz gadu glabāšanā nonāk vidusskolā, kurai ir motivācija popularizēt karoga ideju un patriotisko audzināšanu sabiedrībā. Tradīciju iedibināja Māris Niklass.
Par katru uzcelto, atjaunoto pieminekli M. Niklass var pastāstīt, kāpēc tas tieši šajā vietā, ka jāatceras notikums, kas pirmajā brīdī šķiet necils, bet, izvērtējot kopsakarības, izrādās pagrieziena punkts tautas dzīvē. Māra neatlaidība daudziem nepatīk, bet viņš mierā nepaliks, tas skaidrs. “Kad uzcelsim pieminekli Latvijas Tautas frontes 250 tūkstošiem cilvēku, kuri piedalījās? Kur? Vai jāgaida 50 gadi?” retoriski jautā M. Niklass un uzsver: “Dzīvojam krustcelēs, un bradātāji vienmēr atradīsies. Nedrīkstam aizmirst savu vēsturi.”
“Druvas” lasītāju aptauja “Gada cilvēks 2018”
- Māris Niklass – Gada cilvēks 2018
- Aija Sils – Par simts vīru kori Latvijas simtgadei
- Gunars Grundmanis – Par praktisku atbalstu radošām iecerēm
- Iveta Jermolājeva – Par radošuma un uzņēmības raisīšanu jauniešos
- Līva Grudule, Ilona Muižniece – Par kultūras vērtību uzturēšanu šodienā
- Roberts Čunka – Par jaunības patriotisko degsmi
- Ilga Šķendere – Par iespēju skolēniem dziesmās izdzīvot Latvijas gadsimtus
Komentāri