Pagājušajā nedēļā pieredzes apmaiņas braucienā uz Holandi, Vāciju un Poliju devās 46 Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki, tai skaitā pārstāvji no vairākām mūsu rajona saimniecībām.
Lauksaimnieku izglītības veicināšanas braucienu organizēja biedrība „Vides veselības saime”, kas vieno bioloģiskos zemniekus, kuri bez lauksaimnieciskās ražošanas gatavo arī piedāvājumu veselīga dzīves veida stiprināšanai. Kā pastāstīja
rajona zemnieku apvienības izpilddirektore Dace Kalniņa, pieredzes apmaiņā
piedalījās bioloģisko lauksaimnieku kooperatīva „Zaļais grozs” pārstāve Ilona Andrēviča no zemnieku saimniecības
„Plumpaiņi” Nītaurē, Juris Baškirovs no zemnieku saimniecības „Ceļa Rempi”
Jaunpiebalgā, Ineta Rudzīte no „Jaun-Ieviņām” Raunā, Rita Bērziņa no “Biezēkām” Taurenē, Raimonds un Dins Sumeragi no
„Žagatām” Raiskumā, Brigita un Dmitrijs Lūkini no „Ozoliņiem” Zaubē.
D.Kalniņa atzina, ka braucienā iegūta ne tikai pieredze, bet arī radušās pārdomas. Interesanta bijusi viesošanās Holandes ekocentrā „De Kleine Aarde” („Mazā zeme”), kur notiek semināri un mācības par ilgtspējīgu lauksaimniecību, vides jautājumiem, enerģijas u.c. resursu racionālu izmantošanu, videi draudzīgiem celtniecības materiāliem.
D.Kalniņa norāda: „Tā kā Eiropas lielākajā daļā lauksaimniecība ir ļoti intensīva, ir būtiski saglabāt līdzsvaru. Latvijā situācija ir pozitīva un būtu žēl to zaudēt. Protams, attīstība nav iedomājama bez lauksaimnieciskās ražošanas, kas Holandē ir ļoti augstā līmenī.
Intensīvi ražojošā biodinamiskajā saimniecībā „Zonnehorsta” guvām pieredzi par to, kā vīrs un sieva, saviem spēkiem racionāli saimniekojot nelielā platībā, regulāri gatavo un piegādā lauksaimniecības „ produktu somas” apmēram 120 klientiem. Katru nedēļu kaut kas jauns tiek ielikts sūtījumā. Turklāt produkti mainās atkarībā no sezonas, piemēram, tie var būt lapu salāti, selerijas, burkāni, kartupeļi un citi, bet vienmēr tie ir svaigi un klienti tos sagaida kā pārsteigumu.
I.Andrēviča piekrīt, ka produktu somu veidošanā latviešiem ir iespēja mācīties no Holandes zemniekiem: “Mēs vienmēr cenšamies, lai klients būtu apmierināts, tādēļ produktu somas sagatavojam individuāli pēc viņu vēlmēm, taču Holandē tajās tiek ielikti tie produkti, kas tajā laikā pieejami.”
“Klienta intereses ir svarīgas, taču lauksaimnieks klientam var radīt alternatīvu, nepasūtīt produktu somas saturu visu līdz pēdējam lociņam, bet gan ļaut zemniekam pašam izvēlēties piegādājamos produktus,” papildina D.Kalniņa.
Radies arī secinājums, ka Latvijā atšķirībā no vecajām Eiropas valstīm daudz lielāka uzmanība veltīta higiēnas un pārtikas drošības jautājumiem, līdz ar to saimniecībās prasības un arī līmenis ir krietni augstāks nekā daudzās citās valstīs. „Piemēram, pēc lauku un dārzu apskates ēdināšana saimniecībās tiek organizēta ļoti brīvā gaisotnē – nojumē uz nekrāsotiem koka galdiem tiek servēta zupa, ko tūristi paši no termosiem arī ielej šķīvjos. Grīdas klājums ir šķelda, ne viegli mazgājamas flīzes. Holandieši ir bijuši tik industrializēti, ka tagad cenšas atgrieztie pie dabiskā, cik vien tas
iespējams.
Viesu dēļ netiek skriets un pucēts uz nebēdu. Jā, regulas ir tādas pašas
mums, bet viņu likumdevēji mācās un mēģina pielāgoties situācijai, pieņemot to, kādas ir saimniecību iespējas.”
D.Kalniņa vērtē, ka Latvijā trūkst pieredzes praktiskajā noteikumu īstenošanā, līdz ar to valsts programmu veidotāji, gribot labāko, bieži vien paredz tik augstas prasības, ka tās ievērot var tikai spēcīgākās saimniecības.
Arī I.Andrēviča atzīst, ka vērtīgi bijis vērot bioloģisko ražošanu saimniecībās un attieksmi pret vidi. Daudzi resursi, ja vien iespējams, tiek izmantoti atkārtoti, piemēram, ūdens: “Latvijā tam vēl netiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.”
Lauksaimnieki viesojušies arī vienīgajā sertificētajā bioloģiskās lauksaimniecības skolā – tehnikumā Eiropā, kurā tiek sagatavoti produkcijas ražotāji – biodinamiskās lauksaimniecības koledžā Vormonderhofā. Tajā iespējams apgūt lopkopību, dārzeņkopību un dārzkopību, turklāt pusi mācību laika studenti pavada, reāli strādājot.
Mazās saimniecībās populāri ir griezto ziedu dārzi, kur tie tiek izaudzēti un pēc tam jebkurš interesents par vienu eiro var sagriezt sev ziedu pušķi.
„Iepazināmies arī ar bioloģisko piena fermu „Nylandera”, kurā tiek ražots siers. Ziemas sezonā fermā tiek saražots siers un nolikts glabāties,” stāsta D. Kalniņa.
Gūta pieredze arī par augļkopju kooperatīva „Frytsjam” darbu. No āboliem, plūmēm, mellenēm, lielogu dzērvenēm, avenēm un smilšērkšķiem kooperatīvs ražo sulas, džemus, vīnus un kosmētiku. Taču holandieši atzinuši, ka zemenes daudz lētāk ir ievest no Polijas, nevis audzēt pašiem, jo tur ieguldāms smags darbs.
Ļoti augstā līmenī bijusi apmeklētā poļu zemnieku piena lopkopības saimniecība, kurā gatavo jogurtus, sviestu un sierus, papildus vēl diedzējumus, savukārt, Vācijā lauksaimnieki iepazinās ar tehnoloģijām, kā audzēt garšaugus, tāpat gūtas atziņas par saimniecību kooperēšanās iespējām.
Latvijas lauksaimnieki, kā arī pārstāvji no Vācijas un Lietuvas, Polijā piedalījās bioloģiskās lauksaimniecības fonda “Zerno” seminārā, kurā notika pieredzes apmaiņa par kooperatīvu attīstības un produkcijas ražošanas iespējām. D.Kalniņa atzīst, ka, lai nodrošinātu veiksmīgu, ilgtspējīgu lauksaimniecību, ir svarīga izglītība.
I.Andrēviča skaidro, ka būtiski ir tas, ka lauksaimnieki nepārtraukti attīsta savas saimniecības, domā par jauniem produktiem, papildina zināšanas un ļoti mīl savu zemi un darbu, tomēr viesu uzņemšanas un ēdināšanas kultūru Latvijā pieredzes
apmaiņas brauciena dalībnieki novērtēja kā augstāku un izkoptāku: “Šis bija ne tikai praktisks brauciens, bet arī garīgs, jo varējām izvērtēt savu darbu un prioritātes.”
Komentāri