Šī gada pārdomas man nav no priecīgākajām. Varbūt atceroties gadījumu, kurš bija aprakstīs presē , kā tagad valstī slavenai operdziedātājai Kristīnei Opolais pirms koncerta skauģi bija sadūruši adatas apakšsvārkos. Pirms uznāciena tās izņemt vairs nepaspēja, bet Kristīnei smaidošai bija jādzied uz skatuves. Es šogad jutos līdzīgi. Taču manu noskaņojumu mainīja kāds patīkamāks notikums. Tikšanās ar kādu uzņēmēju. Runājām par uzņēmējdarbību un dzīvi. Biju pārsteigta, ka, ņemot vērā lielo laika deficītu, šis cilvēks atrod laiku labdarībai un pats ar savu klātbūtni stiprina apkārtējos. Es stāstīju par kādu smagu dzīves epizodi, taču viņš uzreiz apņēmīgi apgalvoja: ”Tā nedrīkst būt, ka kādam jācieš. Es palīdzēšu.” Zinu, ka šis cilvēks šajā plašajā pasaulē arī palīdzēs. Viņš nav tukšu solījumu cilvēks, viņš ir darītājs. Tā rodas prieks par otra prieku. Balts sniegs, mirdzošas sniega pārslas un zvaigznes pie skaidrām debesīm – tāds ir mans ziemas sapnis. Pirtiņā kurās uguns, lai sasilušiem ķermeņiem atkal enerģiju dotu, mājās kūp karsta zāļu tēja un smaržo svaigi cepti pīrāgi. Es allaž pārdomu brīžos domāju par amatpersonām Ziemassvētkos, kad klāt jābūt tik daudzos pasākumos. Viņi prieku sagādā citiem. Tad atceros skolā mācīto: ”Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais neatņemams”.
Es gribētu būt bagāta, lai prieku ienestu katra cilvēka mājā. Dalīties ar citiem priekos un kreņķos. Nav taču tāpēc jābūt valsts prezidentei. Vai ne? Es gribētu būt tāda, kāda bija princese Diāna…Visus nākamos gadus vēlos daudz draugu un neredzu iemesla, lai man viņu nebūtu. Savu dzīvi balstu uz mīlestību. Visur un visā. Pat strīds, nekorekta attieksme nevar manā dzīvē stāties pretim draudzībai. Tas ir mana spēka avots darbam.
Man patīk stipri cilvēki, būt viņu tuvumā, kaut pašu reizēm moka nespēks vai nedrošības sajūta. Es turpmāk gribu līdzināties viņiem – stiprajiem, garā gudrajiem un nelokāmajiem savu interviju varoņiem.
Es gribu skaisti dzīvot.
Komentāri