Monta Ventere mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas 4. kursā. Pavasarī gaidāms noslēguma eksāmens izvēlētajā specialitātē, un galvā jaucas domas par tālākās izglītības iegūšanu. Taču vēl mirkli pirms lielā pavasara noslēguma Monta tver ik dienu un bauda dzīvi.
„Sevi jau kopš mazotnes atceros kā mūziku mīlošu bērnu. Beidzot mazo mūzikas skolu, loģisks solis bija Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola. Iestājos kordiriģentu nodaļā un fakultatīvi sāku apgūt baritonsaksofonu,” stāsta meitene un atzīst, ka saksofona skanējums aizrauj.
„Ikviena instrumenta pārvaldīšana prasa daudz darba un pūļu. Tas pats attiecas uz saksofonu. Zinu, ka daudz jāmācās un jāstrādā, lai tiešām labi spēlētu. Bet ir brīži, kad uznāk slinkums. Tā ir cīņa ar sevi. Bet patiesībā man ļoti patīk, esot mājās, paņemt saksofonu, kaut ko nospēlēt, jūtos, kā būtu paveikusi kaut ko ļoti labu,” saka Monta un neslēpj, ka bijuši arī krīzes mirkļi, kad gribējies visu mest pie malas. Taču tas bijis pašā sākumā, mācoties vēl mazajā mūzikas skolā. Šobrīd Monta novērtē savu ieguldīto darbu un iegūtās zināšanas.
Jautāta, kāpēc izvēlējusies kordiriģentes specialitāti, Monta atzīst, ka vēlējusies apgūt pēc iespējas vairāk zināšanu.
„Vokālists ir vienkārši vokālists, bet kordiriģentam jāmācās arī spēlēt ērģeles, kas man šķita ļoti interesanti,” saka meitene un turpina: „Šobrīd bez skolas kora diriģēšanas man ir iespēja gūt pieredzi, vadot arī Jāņmuižas profesionālās vidusskolas ansambli. Jā, tas ir izaicinājums, jo man jāstājas savu vienaudžu priekšā un jācenšas viņiem kaut ko iemācīt. Patiesībā mūsu pirmajā tikšanās reizē manīju, ka viņi negaidīja tik jaunu ansambļa vadītāju. Bet mēs sadzīvojam labi, nodarbībās strādājam, man prieks, ka viņi to uztvēruši nopietni,” stāsta Monta un piebilst, ka šis darbs viņu nedaudz arī disciplinējis.
„Tas man devis lielāku pienākuma sajūtu. Kādreiz šķiet, ka var neaiziet uz kādu stundu vai nodarbību, bet šajā gadījumā jūtu, ka viņus pievilt nevaru. Eju kā uz darbu,” smaidot saka Monta un stāsta, ka šobrīd daudz laika velta arī tam, lai kopā ar skolas kori sagatavotu gala eksāmena programmu savā specialitātē.
Jautāta, kas ir labs kordiriģents, meitene saka: „Vienmēr pie kora esmu gājusi ar prieku. Taču skaidrs, ka diriģentam ir jāzina, ko viņš vēlas saklausīt no sava kora. Tas nav tik vienkārši, kā varbūt dažkārt šķiet no malas – diriģents nostājas, paplātās un viss. No diriģenta lielā mērā ir atkarīgs tas, kā koris skan, kā dzied un jūtas. Diriģentam ir jāsajūt koris. Tā ir sadarbība,” domās dalās meitene un neslēpj, ka savu dzīvi bez mūzikas iedomāties nevar.
„Skola vaļā no pussešiem rītā līdz desmitiem vakarā, un nereti gadās, ka visu dienu tur arī pavadu. Un šobrīd, kad tuvojas sesija, pussešos dabūt brīvu klasi jau pagrūti. Bet tā jau laikam ir, ka mūzika mani pavada ik mirkli. Nav bijis tā, ka nogurstu no skolas un mājās vēlos iegrimt klusumā. Mūzika ir daļa no manas dzīves,” atzīst meitene un piebilst, ka arī kultūras dzīve Latvijā ir pārsātināta ar dažādiem koncertiem, teātra izrādēm un šoviem. Ja vien atliktu laika to visu apmeklēt.
„Jāatzīst, ka lielos kultūras pasākumus apmeklēt sanāk reti, taču cenšos, cik vien iespējams. No skolas reizi mēnesī braucam uz dažādiem koncertiem, un tas sniedz arvien jaunu redzējumu par to, kas notiek kultūras pasaulē,” spriež Monta.
Jautāta par nākotnes plāniem, Monta atzīst, ka ikviena kordiriģenta sapnis ir uzstāties Dziesmu svētkos.
„Arī man ir daudz klusu sapnīšu, kurus ceru piepildīt. Diez vai tuvākā nākotnē kļūšu par slavenu kordiriģenti. Šķiet, vispirms vēlētos savus spēkus izmēģināt, studējot režiju vai aktiermākslu. Zinu noteikti, ka darbs kantorī pie galda man neder. Arī saksofons no manas dzīves nepazudīs. Tas ir droši!” domās dalās cēsniece.
Komentāri