Priekulieti Baibu Priednieci daudzi, kuriem mājās ir kāds mīļdzīvnieciņš, pazīs kā dzīvnieku ārsti, kura vada Priekuļu veterināro klīniku. Blakus darba vietai ir arī Baibas dzīvoklis, kurā iespējams satikt ne tikai Aiju un Česteru, kas ir veterinārās ārstes suņi, bet, palūkojoties uz plauktiem, galdiem, palodzēm, var ieraudzīt lielu daļu Baibas kolekcijas, kas augusi augumā 30 gadu garumā. Baiba kopš bērnības krāj suņu figūriņas, attēlus, grāmatas un foto albumus, kuros var daudz uzzināt un vienmēr priecāties par cilvēkam tik uzticīgā mājdzīvnieka dzīvi.
“Krāju un krāju. Krievu laikā pirku katru figūriņu, kādu veikalā varēja dabūt, tagad skatos interesantas lietas. No ceļojuma arī vienmēr atvedīšu kādu figūriņu. Taču tagad skatos, lai tas māla, porcelāna vai metāla suņuks izskatās pēc šķirnes, kuru pazīstu. Kad braucu uz tirgu brīvdabas muzejā, tad nepērku vāzes vai krūzes, bet nopērku kādu māla suņuku. Re, šitas ir tāds jokainais! Ārzemēs rokos arī veco lietu veikalos, antikvariātos. Čehijā antikvariātā nopirku sunīša figūriņu, kas datēta ar 1900. gadu,” stāstīja un rādīja Baiba Priedniece. Un gandrīz par katru figūriņu viņai bija savs stāsts. Viņa atcerējās, kā čuguna sunēns vests no Ļeņingradas, kad pilnajās un smagajās somās vēl atrasta vieta arī apmēram kilogramu smaga, ogļmelnai figūrai. Draugi uzdāvinājuši pirms vairāk nekā pusgadsimta klajā laistu Īrijas ēras monētu, kuru rotā Īrijas vilku šķirnes suns. Vēl Baibas krājumos var atrast etviju ar medību suņa attēlu, arī suņuku, kuram vēderā iemontēts pulkstenis. Plauktā, stalti galvu pacēlusi stāv vilcene – Rema un Romula zīdītāja, ko Baibai draugi atveduši no Itālijas.
“Lūdzu, lai man kā suvenīru atved sunīti. Nebija varējuši atrast neko Romai nozīmīgāku, tāpēc atveda vilceni. Tas bija pirms pāris gadiem. Viens no pirmajiem kolekcijā bija krievu setera figūra. Tai varētu būt 40 gadi,” noteica Baiba, bet ārstes mazā meitiņa Paula mums klēpī vienu aiz otra lika arī koka un plīša suņus, kas mazajai vairāk pie sirds.
Baibas grāmatplauktā var atrast literatūru par suņu šķirnēm, audzēšanu, kopšanu, suņu raksturu un arī dakterēšanu daudzās pasaules valodās. “Skolā ejot, pirmajā klasē rakstīju, ka gribu būt zirgkope, tad teicu, ka būšu kinoloģe, un neviens nezināja, kas tas ir. Daži domāja, ka kaut kas saistīts ar kino. Vidusskolā izkristalizējās, ka gribu būt veterinārārste. Kolekcija- figūras, grāmatas, bildes – ir mans vaļasprieks, bet darbs izaudzis no šīs aizraušanās. Ja es strādātu tikai darbu un būtu cits vaļasprieks, tad jūs mani nesazvanītu vakaros vai brīvdienās. Saka jau, ka vajadzētu distancēties no darba, jo reizēm nākas ļoti pārdzīvot, bet, no otras puses, ja darbs ir viss, tad laikam nekad neapniks. Tas ir tas, kas mani interesē,” sprieda Baiba Priedniece un piebilda, ka viņai dzīvnieku mīlēšana šķiet pavisam pašsaprotama. Viņa labi saprotot, ka kāds cilvēks par saviem draugiem izvēlas zirgus, kāds putnus, žurkas vai zivtiņas, kāds dzīvi nespēj iedomāties bez kaķiem, bet viņa nespēj iztēloties pasauli bez suņiem.
“Es viņus ļoti mīlu, saprotu. Man nav skaidrs, kā saimnieks var netikt galā ar savu suni, baidīties no viņa? Ja tas ir mans suns, es ar viņu runājos, darbojos, pabaroju un samīļoju, tad suns ir tik uzticams draugs. Ļoti labs draugs cilvēkam,” novērtēja Baiba, kuras mīluļi nākuši no dzīvnieku patversmes. Viņa tos izpestījusi no ligu pilnas dzīves, un tagad viņi sagādā ģimenei, ģimenes draugiem un paziņām tikai prieku.
Kamēr mēs šķirstījām grāmatas un plaukstās turējām vienu, otru un trešo kolekcijas eksemplāru, manās rokās nonāca arī kāda atziņu grāmatiņa par suni kā cilvēka labo draugu. Blakus suņu bildēm bija domu graudi, kas liek aizdomāties. Kāds skanēja kā lūgšana: “Dievs, padari mani tādu, kāds es liekos savam sunim.”
Komentāri