Ar smalku pašironiju viņas sevi nosaukušas par “Jestrām omēm”. Oficiāli šo nosaukumu Amatas pagasta iedzīvotājas Vija Jansiņa, Domicella Krūmiņa, Valentīna Fiļipjonoka, Dagnija Āze un Biruta Ķipēna uz sevi var attiecināt tikai tad, kad kopā ar vēl četrām amatietēm ritina raitu deju soli, bet tikpat trāpīgi tas der arī, runājot par citām nodarbēm sabiedrības labā.
Viņas visas piecas ir Amatas novada vecākās paaudzes deju kolektīva “Jestrās omes” dalībnieces. Bet tikpat aizrautīgi, kā griežot dejas, sievietes iesaistās ikvienā lielākā pašvaldības rīkotajā pasākumā, parādot otru sievišķīgu talantu – prasmi klāt krāšņus mielasta galdus.
Kopā ar piecām omēm šo pienākumus ar labu gribu un bez maksas veic arī pensionāres Janīna Ķipēna, Dzintra Stūris, Ausma Sīle un Velta Jēkabjāne.
– Kad Elita (novada domes priekšsēdētāja – A.G.) mūs aicina, vienmēr esam klāt. Ir arī pasākumi, kuriem piesakāmies pašas. Klājam galdus lielam cilvēku skaitam – simtam, diviem, pat vairāk. Cepešus un kotletes gan necepam un kāpostus nešķovējam. Gatavojam salātus, sviestmaizes, servējam augļus, saldumus, konditorejas izstrādājumus, – skaidro Biruta Ķipēna.
Pagatavot trīs, četru un piecu veidu salātus simtiem cilvēku, sasmērēt sviestmaizes, nomazgāt un sagatavot pasniegšanai augļus, uzservēt galdu, uzvārīt un pasniegt tējas un kafijas litrus, pēc tam visu novākt, tas ir apjomīgs darbs. Turklāt sievas to dara bez atlīdzības, ja nu kādreiz pašvaldība atrod iespēju samaksāt dažus simboliskus latus. Kas liek uzņemties tādas rūpes un pūles? Vai tad laukos mājās darba trūkst?
– Ja man jautā, kāpēc, var tikai atbildēt: “Tāpēc”. Tā īsti izskaidrot nemaz nevaru. Gatavojot mielastu, klājot galdus, esam kā komanda. Viena otru papildinām. Mums ir jautri, patīk darboties kopā. Izsmejamies, kādreiz izstrīdamies, bet nesastrīdamies. Izrunājamies par bērniem, mazbērniem, mājas un dārza darbiem, dažādiem jaunumiem. Tagad, pavasarī, pārrunājam, ko kura iesējusi, kādas jaunas puķu vai dārzeņu sēklas nopirktas, apmaināmies dēstiem. Bet laikam galvenais ir tā sajūta, ko dod apziņa, ka esam vajadzīgas viena otrai un citiem, – saka Dagnija Āze.
Uzaicinājums klāt galdus vienmēr tiek gaidīts. Ja kādu reizi nevajag tik lielu pulku darbinieču, neuzlūgtās pat tā kā aizvainojoties. Kaut kas tajā lietā ir iekšā!
– Varbūt tas, ka mājās sievietes, vecmāmiņas darīto uzskata par pašsaprotamu, bet te novērtē, pasaka paldies. Un klāt ir arī vēlēšanās būt sabiedrībā. Cilvēks jau ir sabiedriska būtne, bet pensionāram nav daudz iespēju. Kamēr ej algotā darbā, šķiet, cik jauki, ja būtu kāda brīva diena. Bet, kad visa dzīve saistās tikai ar māju, tad gribas būt cilvēkos, – spriež Dagnija Āze, atzīstot, ka galdu klāšanā jau piedalās tikai tās sievas, kurām patīk sabiedriskā dzīve.
– Kopējā darbā gūstam pozitīvu lādiņu, emocionālu pacēlumu. Dzīve iegūst pavisam citu krāsu, garšu, kad esi kopā izsmējies, izjokojies un vēl izdarījis darbu, par kuru prieks, – ar smaidu saka Biruta Ķipēna.
Aizsācēja galdu klāšanā ir tieši viņa. Kolhozu laikos, kad tika rīkoti lopkopēju, mehanizatoru, fermu kolektīvu un vēl visādi citādi svētki, bija cieņā arī plaši ģimenes mielasti. Un reiz sagadījies, ka pietrūcis saimnieču.
– Reiz vajadzēja sariktēt kāzas. Ķērāmies klāt abas kopā ar Janīnu. Mācījušās nebijām, pieredzes arī ne, bet sākām vien. Tā tas pamazām sākās. Kopā turējāmies vietējās sanitārās kopas sievas, arī tagad tas kodols palicis, – atceras Biruta Ķipēna.
Līdz kopsaimniecības privatizācijai svētku bijis daudz. 90.gadu otrajā pusē ballēšanās apsīkusi, bet pēdējos piecus, sešus gadus saviesīgā dzīve atjaunojusies. Un galda klājējas tās uzturēšanā iesaistās ar pilnu atdevi. Pašvaldībā ir tradīcija ik gadu Ģikšos, kultūras centrā, rīkot plašu Latvijas neatkarības gadadienas svinēšanas pasākumu, kuru apmeklē vismaz cilvēki trīssimt. Laukos svētki bez cienasta nav svētki. Sviestmaižu kalni, salātu bļodas, limonādes spaiņi, kafijas un tējas katli – tur ir ko darīt. Bet galda klājējas ik gadu šim šķietami neiespējamam pasākumam ķeras klāt ar sparu un apziņu, ka var to paveikt.
– Zinām, kas kurai labāk patīk, kas labāk padodas. Viena liek vārīt olas un kartupeļus, cita jau stājas pie kapāšanas, vēl citas griež olas un siļķes maizītēm. Tās parasti visiem ļoti garšo. Un noteikti ir rasols un pupiņu salāti. Citus ēdienus pamainām.
Bet sākums galdiem ir mūsu sociālā darbiniece Genovefa Bicāne. Kopā ar Birutu abas skaita atvēlēto naudu, izrēķina, ko varam atļauties, sagādā produktus. Mums atliek tikai ķerties klāt, – saka Dagnija Āze.
Pensionāru pasākumi Zvaigznes dienā, jauno pensionāru godināšana, dažādu viesu uzņemšana – tur visur klāt aktīvo omīšu rokas. Tikai deju kolektīva “Jestrās omes” piecu gadu jubilejā, kas nesen tika svinēta, viņas uzvilka svētku tērpus un bija gaviļnieces.
– Mums ir kolosāla vadītāja Taiga Krūmiņa, kas sataisīja vienreizēju programmu. Bija visu piecu gadu deju izlase top-desmit, labākais, ko esam dejojušas. Bet vislielākā piekrišana bija Taigas veidotajai Līnes dejai, kur dejojām kopā ar partneriem – vīriem, znotiem vai dēliem, kuru nu katra uzaicināja. Aplaudēja tā, ka nācās atkārtot. Un ļoti gan pašiem dejotājiem, gan skatītājiem patika bērniem iestudētā deja. Tur dejoja tikai mūsu kolektīva dalībnieču mazbērni, 12 dejotāji vecumā no diviem līdz 12 gadiem, – stāsta Dagnija Āze.
Dzīvesprieks Amatas kundžu acīs dzirkst, ne tikai uz skatuves deju soli vedot. Stāstot par savām nodarbēm, uzdzalkstī gan humora šautriņa, gan smieklu svēdra. Dzīvesprieks un prasme stāvēt pāri ikdienas nīgrajam pelēkumam.
Komentāri