Pirms neilga laika viņš redakcijai uzrakstīja vēstuli, uzsverot, ka jādomā gaišas domas, un stāstīja, ka kāda medmāsa slimnīcā, kur viņš gandrīz mēnesi bijis spiests ārstēties, ir zelta vērtē. Tad viņš bija piebildis, ka labi cilvēki uz zemes ir Dieva sūtņi, ka viņš iemācījies Dievu lūgt brīdī, kad pazaudējis darbu. Tā viņš kļuvis par sētnieku un vasarās strādā uguns novērošanas tornī. Bībeli viņš lasa un “Dažu skaistu ziedu” dzied esperanto valodā. “Druva” tikās un sarunājās ar liepēnieti Jāni Frišmani. Kāds vīru saucis un sauc par īpatni, kāds aizdomājas par to, kā cilvēks, kuram dzīve daudz atņēmusi, joprojām spēj pienu kult krējumā. Kļūst tīra pasaule
Ieejot Jāņa istabiņā, kas patiesi ir maza, maza, mēs ieraudzījām cilvēku, kurš likās ļoti saguris. Rūtotā halātā viņš sēdēja uz gultas malas un tobrīd neizskatījās pēc tā Jāņa, kurš uzstājas “Dziesma manai paaudzei” un steidz uz kora mēģinājumu: “Satikties ar dziedātājiem, relaksēties un tikt pie kādas smagākas partitūras, lai, to iemācoties, būtu gandarījums.” Viņa labā kāja bija notriepta ar jodu, iešinēta: “Kauls būs par jaunu saaudzis uz 5. martu. Man nekad nebija baiļu par to, ka sabrauks. Tas bija jauns taksometra šoferis, nu, pavisam vēl bērns. Pats aizveda mani uz slimnīcu. Todien tīrīju pie autoostas, jā, Cēsīs pie autoostas. Puisim jau nelika atbildēt, tāpēc, ka man vakarā atstarotāja nebija (smejas). Viņš varēja dot signālu, tad tā nebūtu noticis. Sadzīt jau kāja sadzīs, tagad tik grūti kustēties. Lieku kāju pie zemes un pampst. Visu decembri pa slimnīcu nodzīvoju.”
Vairāk nekā desmit gadus Jānis uzkopj mūsu pilsētas centra daļu. Kā pats saka: ”Tīru ietves pie Plus punktiem un tiesu mājas.” Viņš nesaprot, ko domāju par kautrēšanos no kāda darba. Jānis zina to, kā ir būt bez darba, jo nācies arī sētnieka darbu ilgi meklēt. Tas bijis laikā, kad Lodes ķieģeļu fabrikā darbs gājis mazumā un mainījušās jomas. Jānis gadu gadiem tur nostrādājis uz autokāra, pārvadājot pakoto ķieģeļu kravas.
“Man tiešām darbs patika, ļoti patika. Tagad uz darbu braucu ar mikriņu. Agri no rīta? Nē, man jau līdz astoņiem ar visu jābūt kārtībā. Braucu vakarā, tad nakšņoju tur, kur glabājas darbarīki. Iedeva man tur tādu istabiņu. Guļu, kamēr beidzas ballēšanās, tad slauku. Tīrīšana ir katru dienu, bet piektdienās, sestdienās, svētdienās darba ir vairāk. Kad diskotēkas bijušas, tad ir baigi piemēslots. Ja “Vidzemniekā” diskotēka, tad ir traki. Šņabi, vīnu, alu – visu dzer. Pudeles, stikli, papīra pakas mētājas. Izrādās, visiem ir nauda,” stāsta Jānis, bet ļoti gaida to dienu, kad atkal tiks pie spaiņa un slotas. Viņš slimojot guvis labu pārliecību, ka ir vajadzīgs. Tiesu nama dāmas nākušas viņu apciemot, apjautājušās kā veselība atgriežas. “Uzrakstiet, ka sūtu sveicienus!” saka Jānis un piebilst, ka gaida ne tikai pavasari, bet arī vasaru, jo tā sagadījies, ka viņam ir arī otrs darbs.
“Ja strādāt grib, tad darbu var atrast. Es Dieviņam lūdzu, man tiešām ir labi. Pēc sakopšanas pilsētā braucu ar riteni uz Jaunraunu, uz dežūrām Spāriņkalna novērošanas tornī. Vai, cik daudz darba! Pavasarī, vasarā, kad dedzina, tik daudz uguns aiziet mežā. Tad balti dūmi un melni lauki vien redzami. Zemīte melna,” kūlas dedzināšanas laiku raksturo Jānis un piebilst, ka mierīgā laikā paskatoties arī apkārt, cik viss ir skaists. Koki, meži esot zaļi, zaļi, kad uz rudens pusi sārtojas, tad viss tāds košs. Vēl Jānis saka, ka nevilšus skats veras uz Liepas pusi. Viņš no putna lidojuma augstuma ierauga mājas un bērnības takas. Bērnība kā puišeļu stāstos
Pašlaik Jānis dzīvo kopā ar mammu, jo dzīvē tā iegrozījies, ka paša ģimene pašķīrusies. Jānis gan par to nestāsta, bet mammai sirds sāp, jo dēls par meitenēm, kuras palīdzējis izaudzināt, joprojām gādā.
“Viņš palaidnis nav. Dzert nedzer. Man dzīvē ir laimējies. Vīrs arī nedzēra. Laba dzīve bija. Jānis ar tēvu kopā brauca dziedāt, spēlēt. Kāzās, ballēs jau kapelu aicināja. Pat uz Igauniju lūdza braukt. Jānis no tēva daudz mācījās,” sacīja Jāņa mamma Paulīne. Māte atzina, ka daudz no tā, ko darot Jānis, kas viņam pie sirds, nevarot labi izprast, jo gadi jau pāri astoņiem desmitiem. Bet māte atcerējās dienu, kad puika dzimis, tad ārā bijis košs rudens. Silts. Tolaik dzīvojuši Liepas vecās skolas mājā un, līdzko mazais degunu šajā saulē apsildījis, tā varējuši iet garās pastaigās.
“Es jau vēlu, veca dzemdēju, tāpēc man ar diviem bērniem pietika. Jānis bija pirmais bērns, tam ielikām arī tēva vārdu, un pēc diviem gadiem piedzima meita Anita. Mums bija labi,” atkal noteic Paulīnes kundze, bet Jānis rāda uz skapjaugšu, tur stāv dzelzceļnieka cepure. “Reiz nopirku, jo man tā patika. Māte un tēvs uz dzelzceļa strādāja,” noteica Jānis un neslēpa, ka dzīvē daudz darījis to, kas pašam patīk, kas aizrauj. Jānis bijis no tiem, kurš braukt ar riteni iemācījies gandrīz agrāk nekā staigāt, puikam ticis augstu šūpoties. “Tā pretim debesīm,” teic Jānis, bet nav gribējies ne ravēt, ne sienu grābt. Tāpēc Jānis spriež, ka dzīves garumā cilvēks tomēr ļoti mainās, jo tagad viņš gaida tikai brīdi, kad aiziet līdz mazdārziņam tepat “Mežābelēs”, lai neapnīkst dzīvokļa četras sienas. Jānis saka: “Kaut ķiršus palasīt! Un izvēdināties ar izkapti. Pašiem mums maza tā teritorija. Pagājušo gadu kaimiņienei pļāvu, palīdzēju. Man jau svarīgi, lai kārtība. Jā, laikam no tā pilsētas darba tā iegājies (smejas).”
Par bērnības un jaunības gadu gaitām Jānim sakrāti simtiem foto bilžu, kas rūpīgi sakārtotas trijos albumos. Tādos lielos, ar dermantīna vākiem, kādi padomju laikos bija nopērkami. Viņi daudz bildējušies, jo kādam no radiem bijis visai labs aparāts un aizraušanās apstādināt mirkli, tāpēc fotogrāfijās redzams, kā Jānis ar asterēm rokās dodas uz skolu, viņš mācījies Liepā, vēlāk Cēsu 4. arodskolā par atslēdznieku. Ir bildes, kad Jānis svin Jāņus, jo vēl vairāk tie svinēti krievu laikā, un visbiežāk var ieraudzīt mazo Jāni ar dažāda izmēra velosipēdiem. “To niķi vēl tagad neesmu aizmirsis. Vasarā, kad pabeidzu sakopt Cēsis, atvelku elpu, tad uz riteņa un prom uz Jaunraunu. Var, mierīgi var aizbraukt! Dziedādams braucu. Ko dziedu? Šlāgerus. Jā, un pārsvarā esperanto valodā.” Apguvis izdomātu valodu
Esperanto joprojām nevienam nav dzimtā valoda. To bērni nemanto no vecākiem, to apgūst cilvēki, kuri vēlas prast ko tādu, ko zina tikai retais. Mums šķistu, ka zināt angļu, franču vai spāņu valodu ir daudz vērtīgāk, labi, kaut vai turku, arābu, ķīniešu valodu, bet Jānis lepojas, ka dziesmas skan, grāmatas lasāmas un pat zinātniskas lekcijas notiek esperanto valodā.
“Starptautiska valoda, ko radīja ārsts Ludviks Zāmenhofs. Valoda ļoti viegla, ātri var apgūt. Domāju, ka Latvijā daudzi zina. Cēsīs mēs esam 12 esperantisti, tiekamies, sarunājamies. Tagad jau retāk, bet 1985. gadā, kad sākām mācīties, visi ļoti turējāmies kopā. Braucām uz esperantistu saietiem. Tur no visas pasaules valodnieki kopā sanāca. Biju Kauņā, klausījāmies lekcijas, dievkalpojumu mūsu valodā,” sacīja Jānis un tobrīd ar vārdu mūsu, viņš saprata svešvalodu, kura mums izklausījās kā Morzes ābece.
“A, Janis. Čino ban parvi,” tā vai līdzīgi saka Jānis, un tas nozīmējot vēlējumu: ”Jānim visu to labāko!” Vēl viņš man un fotogrāfam Mārim uzdziedāja pāris dziesmas esperanto valodā, sakot, ka tulkojums nav viņa, bet profesionāļu. Laikam bija jāsaprot, ka esperanto valodnieku, kuri lieto pareizos vārdus, uzsvarus un pauzes. “Izdomāta valoda, tāpēc neviena tai nav līdzīga, bet labi skan. Ne tikai runājama, arī dziedama,” vēlreiz paskaidroja Jānis, kurš joprojām uz pārsteigšanas āķa ķer daudzus Andra Freidenfelda un viņa vadītā konkursa “Dziesma manai paaudzei” līdzjutējus un dalībniekus. Jānis katru gadu, kad dziesmu dziedāšana notiek mūsu pusē, koncertā piedalās ārpus konkurences. Viņš dzied esperanto, savam un citu priekam. Un tā notiek ne tikai pasākumos, bet arī šaurajā dzīvoklītī. Paaicinot ciemos kaimiņu, kurš labi protot spēlēt čupāgrūžamo, abi muzicējot. Jānis spēlē sintezatoru, kuru nopircis uz nomaksu. Divus gadus kārtīgi sedzis mēneša maksājumu un tagad beidzot sintezators ir viņa.
“Mana “Yamaha””, saka Jānis, un vārdiem ir tāds skanējums, kas pasaka priekšā arī to, ka piepildījies viens no vīra sapņiem. Otrs būtu vēl paspēlēt ballēs, kā kādreiz kopā ar tēvu, jo ar mūziku viņš tiešām ir uz tu. Dziedot Mārsnēnu pagasta korī “Raita”, paveicies piedalīties ne tikai Dziesmu un deju svētkos Rīgā, bet arī kopā ar Cēsīm nosvinēt tās astoņsimtgadi.
“Viņš Paula koncertā dziedāja,” ar lepnumu saka Paulīne, bet Jānis atzīstas, ka mums esperanto iztulkojis Raimonda Paula laba vēlējumus.
“Koristiem rokā bija vesels Paula dziesmu albums. Toreiz svētkos, kad dziedāju, es Paulam nopirku sarkanu neļķīti, piegāju un palūdzu, lai parakstās manā grāmatā. Viņš man ierakstīja: “Jānim visu to labāko!” Kas ir vislabākais? Lai būtu prieks, laime. Lielākais prieks, ja normāli iet, lai būtu veselība. Kad veselība, tad laime arī atnākusi,” nospriež Jānis un vairs neklausās iztaujāšanu, viņš pamazām saspiež vajadzīgos akordus uz savas “Yamaha” un sāk muzicēt. Pēc melodijas skaidrs, ka skan “Dažu skaistu ziedu”, pēc vārdiem nesaprotam, jo viņš dzied esperanto. Dzied no sirds un pa starpai pasaka, ka viņam jau ļoti sievietes patīk, tās gaišmatainās, kuras pasaulē vairojot skaisto. Tad viņš nospēlēja vēl pāris akordus un piebilda: “Vai dziesmu pa-zināt? Es skatos, kā Valters un Kaža vada to mūzikas raidījumu! Man gribētos piedalīties! Bieži sanāk dziesmas uzminēt! Es varētu būt tas solists.” Kristīts Ninierī
Kad likās, ka Jānis par dzīvi visu izstāstījis vai vismaz pateicis to, ko vēlējies, un saruna būs galā, viņš ieteicās: ”Mēs varam par Dieva lietām parunāt”. Sanāca tā, ka šoreiz tie klusie ūdeņi tiešām bijuši dziļākie. Jānis daudz nesprieda par cilvēkiem, nevērtēja, nelamāja, bet, izrādās, ar Dievu viņš bieži papļāpā. Arī ar Tēvu debesīs viņš ir uz tu.
“Jāpaļaujas uz Dievu, jo viņš dziedē cilvēku. Tikai jābūt lielai ticībai. Vai izdodas? Pagaidām vēl ne, bet, cerams, ka izdosies. Stingrai ticībai ir jābūt. Dievs man ļauj būt brīvam. Pēc dievkalpojuma ir tāda atvieglojuma sajūta. Pirms četriem gadiem es piedzimu no jauna. Kad cilvēku nokrista, viņš piedzimst no augšas. Visi grēki ir piedoti. Esmu piedzimis no jauna un nekas slikts mani neķer,” domu dziļumā dalās Jānis, un tobrīd viņam ir aizmirsies gan tas, ka kāja kā bluķis, ka sieva atstājusi, ka pašam nav savu bērnu, ka nauda beidzas pēc komunālo rēķinu nomaksas, piemirsies arī tas, ka daudzi, acīs skatīdamies, viņu sauc par savādnieku.
“Man grūtību ir pieticis, bet esmu izķepurojies. Vecvecāki, vecāki baznīcā negāja, vien bija svēti salaulāti. Es nebiju ne kristīts, ne iesvētīts, līdz tepat Liepā atradu Pestīšanas armiju. Izgāju mācību un mani nokristīja. Tā kārtīgi, gremdēja ezerā. Esmu kristīts tepat blakus, mūsu Ninierī. Dievam taču vienalga, kāds tas ūdens, kādā valodā viņu uzrunā,” noteica Jānis un vēlreiz pārsteidza. Viņš vakara lūgšanu lasa Londonā izdotā Bībelē. Viņš Jauno Derību lasa esperanto un zina teikt, ka Polijā arī dievkalpojumi notiek esperanto valodā, kad kopā sanāk tās zinātāji. Liepā viņam tādu iespēju nav, bet katru svētdienu viņš cenšas nokļūt uz draudzes lūgšanām. Aizlūdzot par mammu, par saticību un veselību un pateicoties Dievam par piepildīto.
“Pirmoreiz uz baznīcu aizgāju, kad biju kļuvis par bezdarbnieku. Es lūdzu, lai palīdz man atrast darbu, un Viņš man palīdzēja. Es taču nemaz nemācēju lūgt, bet Viņš saprata. Dievs saprot arī esperanto valodu, jo citi grēkus sūdz latviski, krieviski, es esperanto. Es jau teicu, ka piekrītu tam, ka esmu dīvainis. Esmu savādnieks. Katrs uz pasauli skatāmies citādāk. Es skatos gaiši. Tas nāk… grūti atbildēt… no Dieva. Bet ir tā, ka sarunās ar Dievu valodai nav nozīmes. Tās sarunas ir citādas,” nosprieda Jānis un atkal šķietami aizmirsa par mūsu klātbūtni. Viņš palika viens. Varbūt, ka ne pavisam viens…
“Benestes via nomo, svētīts lai top tavs vārds. Patronia, perdonas…,” Viņš lasīja Bībeles tekstu. Pēc intonācijas šķita, ka Jānis skaita Tēvreizi, un nevaru teikt, vai tās dažas rindas esperanto valodā saklausīju pareizi. Tad atskanēja – āmen. Ļoti dzidri. Es nodomāju, ne velti viņš sacīja, ka esperanto ir skanīga valoda, līdz sapratu, ka visus vārdus jau nemaz netulko. Ir lietas, kas jāsajūt ar sirdi, un prāts ir pavisam lieks.
Komentāri