Atvasaras vakars bija lielisks, ne vēja pūsmiņas, katrs mikrofonā teiktais vārds sasniedza klausītājus – vai tie stāvēja pie skatuves, vai bija pagājuši nostāk, lai apbrīnotu gulbjus. Jauniešiem dzejas laiks bija paticis. Ne velti viņi lūdza autogrāfus. Tie, kas iesaistījušies Cēsu teātrī, klātesošo dzejoļus runāja savā interpretācijā, pēc tam tika dots vārds pašiem dzejas autoriem. “Man patīk kā raksta Kārlis Vērdiņš. It kā vienkārši, parasti teikumi, atskaņas, vārdu spēles, bet tad pēkšņi ataust doma. Un tad ir ko padomāt,” filozofē ģimnāzists Sandis Pēcis.
Klausītājos četras meitenes, kā no skolas nākušas. Arī pašas mēdzot dzeju rakstīt. Vienai mamma pateikusi priekšā, lai atnākot uz parku. Citādi nebūtu zinājušas par tikšanos ar dzejniekiem, tik redzēts televīzijā kā Rīgā tas noticis. Cēsīs pārāk maz reklāmas – spriež meitenes.
Komentāri