Heijā, heijā, Laikaveci, mūžīgais gājēj un soļotāj, pēdējos gados sāc palaisties vecuma slinkumā!
Jau decembris pāri pusei, bet vēl rudens dubļi zem kājām. “Ne sniedziņš snieg uz skujiņām”, ne “maigi dziedot, pulkstens skan”. Stāv koki izstieptām rokām. Guļ akmeņi kailām mugurām. Kur paliek debesu smarža un apsnigšana? Vai mēs to nebūtu pelnījuši? Saņemies gan. Pārāk ilgi skopojies. Esi dāsnāks! Ziemassvētkus tā neatrunāsi. Tie nāk ar savu mīļo nākšanu.
Kāds sudraba pavediens ar spožu maigumu mūs visus šai laikā kopā sien. Kristus leģenda un Betlēmes zvaigzne staro pāri gadu tūkstošiem. Bet mūsu pašu baltais latviešu Dieviņš brauc no kalniņa lejiņā raudzīt mūsu dvēselītes.
Ticība. Cerība. Mīlestība. Sapratne. Piedošana. Pestīšana. Svētākie un cēlākie vārdi. Un labi, ka ikdienā tos lieki nevalkājam. Tie gaismo mūsu sirdis Ziemassvētku klusajā mirdzumā.
Lai Kristus naktī ilgi sveces deg. Lai sveces deg līdz pašam rītam! Tad domas griezīsies uz saules pusi. Kaut bezgala vientuļa, tā vienmēr debesu kalnā kāpj.
Cits citu mīliet laikā tumšākā!
Eva Dortāne
