Latvijā un īpaši Vecpiebalgā šis ir Kārļa Skalbes gads. Uz muzeju “Saulrietos” šovasar devušies daudzi, arī skolēni projektā “Skolas soma”,
baznīcā koncertā izskanējusi viņa dzeja. Pagājušonedēļ Vecpiebalgas bibliotēkā tika atvērts K.Skalbes “Mūža rakstu” 8. sējums.
“Kāpēc mums vajadzīgs Kārlis Skalbe, kāpēc viņu aizvien lasa? K. Skalbe ir patiesa latviskuma simbols. Viņš uztur spēkā sapni par ideālo Latviju, viņš pateicis, ka tas ir iespējams, viņš runāja par Latviju, kad tā bija tikai tāls sapnis. Viņš runāja, kad Latvija bija no sapņa vērsusies ikdienā, viņš atgādināja par to, kad tā bija zaudēta,” sacīja muzejniece Ilona Muižniece.
K.Skalbes dzeja, pasakas izdotas daudzos krājumos. Tagad lasītājiem nodots kopoto rakstu astotais no 12 iecerētajiem sējumiem. Tie būs ceturtie dzejnieka kopotie raksti. Pirmie iznāca 20.gadu beigās, tad 30.gadu beigās, bet trešie trimdā.
“Tas, kā mums veicies ar K.Skalbes kopoto rakstu izdošanu, raksturo šodienas latviešu literatūras situāciju,” atzina literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa. Pirmos piecus sējumus no 2001. līdz 2007. gadam izdeva izdevniecība “Elpa”, nākamos divus pēc piecu gadu pārtraukuma “Mansards”. Tagad pēc četru gadu pārtraukuma to apņēmusies izdarīt biedrība “Domas spēks”, kas izdod nekomerciālus izdevumus.
“Svarīgi, lai būtu apkopots un publicēts viss, ko uzrakstījis K.Skalbe,” uzsvēra apgāda vadītājs, Saeimas deputāts, vecpiebaldzēns Aleksandrs Kiršteins.
“Mūža rakstus” sastādījis literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons. Viņš izvēlējies kopotajiem rakstiem ne tik pierastu veidu. Katrā sējumā ir noteiktos gados ne tikai K. Skalbes uzrakstītais, arī viņa kā deputāta runas Satversmes sapulcē un Saeimā. Lasāmi dzejoļi, pasakas, raksti, kas tapuši 1922., 1923., 1924. gadā, arī “Mazās piezīmes”. Turpat arī biogrāfiskie fakti par šiem gadiem.
“Ir arī nejauši atradumi, iespējams, pats K.Skalbe tos aizmirsis. Neliels prozas darbs “Masku balle”, viens dzejolis, kas bijis publicēts Augusta Brakša veidotajā mācību grāmatā. Arī šausmu pasaka, ko atradu, izlasot Kārļa Krūzas rakstīto, K.Skalbem bijis arī pseidonīms Kalēju Kārlis,” atklāja I.Bērsons un piebilda, ka dažu gadu dzejnieks uzrakstījis ļoti maz, tikai septiņus dzejoļus, bet vidēji gadā ap 30.
“Jaunā paaudze bieži vien saka, kas K.Skalbes dzejā tāds īpašs – ir vienkārši vārdi, atskaņas -, bet dzejā ir zemteksts, kurā katrs var ielikt savas emocijas,” teica literatūrzinātnieks I.Bērsons.
A.Cimdiņa atgādināja, ka Zenta Mauriņa rakstīja: “Dzejnieks var būt tikai tik liels, cik liels ir viņa lasītājs.” “Kultūras cilvēkiem ir divas spējas – pateikt, lai, cik tas būtu neērts, iet pret straumi un pateikties. K. Skalbe pateica un pateicās. Kaut vai nekrologā Aspazijai: “Aspazijas dzeja ir cīņā sauciens un mierinājums tautai grūtā brīdī.” Tikpat labi tas var būt teikts par K.Skalbi. Viņš ir tautā sakņots un tautā plaši atbalsots dzejnieks,” sacīja A.Cimdiņa un atzina, ka K.Skalbes nozīme ārpus literārās telpas nav novērtēta. Viņš sabiedrībā veidojis politiskās domāšanas kultūru un intelektuālās diskusijas par cilvēciskās dzīves jēgu un latviskās identitātes jautājumiem.
A.Kiršteins atgādināja, ka K.Skalbe ir ne tikai Brīvības pieminekļa uzraksta “Tēvzemei un Brīvībai” autors, bet arī lata tēvs: “1922.gadā Satversmes sapulces runā viņš saka: “Šiem naudas gabaliem jāiznes Latvijas vārds pasaulē. Ja mēs dosim šiem naudas gabaliem svešu vārdu, tad tie popularitāti mums radīt nevarēs. Mums jādod tautai tāds naudas vārds, ko tā izrunājot mēli nesalauztu. Tāds vārds nebūs franks. Tāpēc lieku priekšā mūsu naudas vienības – lielāko nosaukt par latu, mazāko par grasi. Grasis arī nav latviešu vārds, tomēr tas ir tautai dzīvs, un es domāju, ka to varētu pieņemt.”
Simts gados Latvijas politikā nekas nav mainījies. Tās pašas problēmas ir palikušas. Toreiz secināja, ka mūsu izglītība nekur neder. K.Skalbe teica: “Izglītība novirza jaunatni no dzīves. Vidusskola māca šo un to, un tās programma ir pārpildīta ar visādām jaunām zinībām un galu galā neiemāca neko, kā tikai lasīt, rakstīt un rēķināt.” Saeimā tāpat kā tagad tika spriests par latgaliešu valodu, un dzejnieks teica: “Kungi, nav divas valodas, ir viena latviešu valoda. Mēs prasām no jums, latgalieši, ja jūs sevi patiesi uzskatiet par latviešiem, lai jūs prastu valsts valodu cienīt. Mums it tikai viena valoda, un tā ir latviešu valoda, un tā mums visiem jāmācās un jāciena. Mēs lūdzam mūs neapgrūtināt ar tādām blēņām, nepūlaties iestāstīt, ka bez vienas latviešu valodas ir vēl cita. Tā ir izloksne, tāpat kā pastāv vēl daudzas mūsu tautā. Mums valoda ir jāapvieno, jo, ja mēs apvienojamies administratīvi, tad arī jāapvieno valoda. Valsts valoda ir mūsu literatūras valoda, un tā mums jāciena.” Tāpat notiek diskusijas par valsts aizsardzību, attiecībām ar Krieviju,” pārdomās dalījās A. Kiršteins un piebilda, ka arī tagad tiek runāts, kā tad pareizi jāsauc kaimiņi – lietuvieši vai leiši, K.Skalbe lietojis vārdu leitēns.
Mēs pazīstam Kārli Skalbi – zinām viņa dzīvesstāstu, literāro daiļradi, devumu kultūrā. Arī viņa 140. dzimšanas dienā dzejnieka un politiķa atstātajā mantojumā varam atklāt šodien aktuālo, ikdienā svarīgo.
Komentāri