Tikai dažas nedēļas pirms sonogrāfijas tobrīd vēl topošie vecāki savā starpā pasmējušies: “Iedomājies, ja mums būtu dvīņi?” Un nu Liene kopā ar draugu Alvi svin savu burvīgo meitiņu Loretas un Melisas četru mēnešu jubileju! Kā jau lielai daļai grūtnieču, arī Lienei gaidību laikā kārojušies marinēti gurķīši. Tomēr kopumā grūtniecības laiku jaunā māmiņa raksturo kā skaistu un mierīgu: “Nemocījos ar rīta nelabumiem, izbaudīju gaidību laiku. Grūtāk kļuva grūtniecības beigās, kad likās, ka vēders aug ik pa stundai.” Tāpat Liene atceras, ka bijis sarežģīti atrast piemērotu ziemas mēteli, jo grūtniecība iekritusi aukstajos mēnešos. Bet citādi – grūtniecība kā jau grūtniecība. Dvīņu māsiņām bija jāpiedzimst decembrī, bet meitenēm bija citi plāni – mammu un tēti ieraudzīt mēnesi ātrāk. “Tā kā Cēsu slimnīcā netiek nodrošināta priekšlaikus dzimušo bērniņu aprūpe, nav inkubatoru, tad mums ieteica doties uz Valmieru. Tur ar ķeizargrieziena palīdzību pasauli ieraudzīja meitenītes Loreta un Melisa.” Mammai Lienei ar abām meitiņām Valmieras slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļā bija jāpavada nedēļa, bet, par laimi, dvīnītes bija sveikas un veselas. Jaunā ģimene ātri vien tika uz mājām Cēsīs. Tā kā Lienei pašai ir kupla ģimene un pirmajos mēnešos pēc dzemdībām jaunā ģimene dzīvojusi pie Lienes vecākiem, tad apkārt vienmēr bijuši cilvēki un sarunas. Tādēļ arī mazās dvīnītes no svešiem nebaidās, ir sabiedriskas un smaidīgas.
“Sākums bija ļoti grūts. Nesapratu neko – ko un kā vajadzētu darīt. Man nebija ne jausmas, kā ar diviem bērniem spēšu tikt galā! Slimnīcā bija viegli – tur ik pa stundai ienāca kāda māsiņa un palīdzēja, visu laiku bija kāds blakus. Biju ļoti uztraukusies par barošanu, jo slimnīcā meitiņas tika barotas no pudelītes. Tā kā mazās dzima pirms laika, bija jāseko, cik daudz viņas izēd. Kad atbraucu mājās, protams, gribēju mazules barot pati, bet meitiņas bija ļoti pieradušas pie vieglās ēšanas no pudeles. Tā izlēmām, ka mums ir nepieciešama palīdzība, un pie mums ieradās krūts barošanas speciāliste, kas arī izstāstīja un parādīja, ko un kā darīt,” atceras Liene un stāsta, ka, lai arī sākumā tā šķitusi neiesējamā misija, nu abas meitas tiek barotas reizē. “Tāpat sākumā likās, ka vienam no bērniem uzmanības tiks vairāk nekā otram. Bet tā nav! Cenšamies abām meitām uzmanību veltīt vienādi,” stāsta Liene.
Pārsteigums par to, ka gaidāmi divi bērniņi uzreiz, esot bijis ļoti liels. Jaunie vecāki gan zinājuši, ka gan vienā, gan otrā ģimenē ir bijuši dvīņi, bet šādiem jaunumiem tajā brīdī nav bijuši gatavi.
Tajā dienā, kad saņemta ziņa par diviem gaidāmajiem bērniņiem, jauniešu dzīve sagriezusies kājām gaisā.
Liene pēc vidusskolas bija izlēmusi studēt, strādāt un tikai tad dibināt ģimeni. Tomēr tagad meitene ir ļoti priecīga, ka viss izvērties tieši šādi, jo laiks iegūt izglītību un darbu noteikti vēl būs! Turklāt, meitenēm augot, Liene saprot to lielo priekšrocību, kāda ir dvīņu vecākiem. Ja tagad, kamēr bērni ir pavisam maziņi, no mammas un tēta tiek prasīta liela uzmanība un rūpes, tad pēc pavisam neilga laika māsas kopīgi varēs spēlēties, viena otru izklaidēt un kļūt par labākajām draudzenēm.
Liene stāsta, ka dzīve ar dvīņiem ir ļoti raiba un interesanta. Lai arī ikdienā notiek tik daudz skaistu notikumu, nākas saskarties arī ar sarežģījumiem: “Tā kā joprojām bērnus baroju pati, tad iziešana no mājas mēdz būt ierobežota. Gribēju apmeklēt lekciju par piebarošanu, bet sapratu, ka viena ar abiem bērniem uz šādiem pasākumiem vēl nevaru aiziet. Tāpat arī galvassāpes var sagādāt došanās iepirkties, jo Cēsīs ir ļoti maz veikalu, kur var iebraukt ar dvīņu ratiem. Un, pat ja tiec iekšā, tad pa veikalu ejām izbraukt ir neiespējami.” Liene ar meitiņām katru dienu dodas pastaigāties, un arī tas nav nekas vienkāršs. Sarežģītākais esot ģērbšanās process, jo abi bērni jāpaspēj saģērbt tik ātri, lai pirmais nesakarstu. Un tad vēl ir jātiek lejā pa kāpnēm, reizē nesot abas kulbas. Uzelpot var tikai tad, kad sākas pastaiga, jo abas māsiņas ratos guļ mierīgi. Liene atzīst, ka diena paiet nemanot – rūpes par bērniem un jauno mitekli, kur ģimene ievākusies nesen, aizņem daudz laika, tādēļ jaunā māmiņa ir jo īpaši priecīga, ka vakaros meitiņu tētis izrāda iniciatīvu un rotaļājas ar mazulēm, ļaujot Lienei atpūsties: “Lai arī nakts miegs ir ļoti traucēts, negribētu apgalvot, ka esmu pārgurusi. Man ir laiks vakarā, kad varu pagulēt vannā, un, kad meitenes guļ, klusumā iedzeru tēju. Šādi mazie atpūtas brīži uzlādē pilnīgi pietiekami!”
Viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem dvīņu vecākiem ir par dvīņu sajaukšanu. Tā gadījies arī jaunajai māmiņai: “Jā, pašā sākumā abas dvīnītes sajaucu. Meitenes ir tik ļoti līdzīgas! Tomēr vienai no māsām uz muguras ir hemangioma, kas arī ir atšķiršanas zīme. Ja nu galīgi vairs nesaprotu, kura ir kura, tad apskatos, kurai meitiņai ir šī dzimumzīmīte. Divu nedēļu vecumā, kad liku meitenes vannot, izrādījās, ka trīs dienas abas saucu nepareizos vārdos,” smaidot atceras Liene.
Liene ir cēsniece un arī savus bērnus vēlas audzināt Cēsīs. Lai arī māmiņa pilsētu raksturo kā lielisku dzīvesvietu jaunajām ģimenēm, tomēr šeit esot arī trūkumi: “Mēs ļoti ilgi nevarējām atrast dzīvokli. Mums nebija nekādu sevišķu prasību, bet dzīvokļa meklēšana prasīja četrus mēnešus. Un tikai laimīgas sakritības pēc beidzot atradām vienu variantu, tādēļ nevajadzēja pārcelties uz Valmieru. Domāju, arī darbu atrast nebūs viegli.” Jaunie vecāki ir priecīgi, ka viss pagaidām izvērties tieši šādi, un cer, ka par savu pastāvīgo dzīvesvietu arī turpmāk varēs saukt tieši Cēsis. “Katra diena mums ir īpaša. Nav bijis tādas dienas, kad es māsiņas nebūtu nofotografējusi. Gribas iemūžināt visu! Pavisam nesen meitenes pirmo reizi sāka smieties. Vakaros visi kopā dzīvojamies un šos brīžus ļoti izbaudām,” stāsta Liene.
Komentāri