Savējais. Tā par Egonu Reiteru varētu teikt ne tikai cēsnieki vai siguldieši, bet arī visi Latvijas iedzīvotāji. Pirms intervijas ar viņu biju nolēmusi nedaudz painteresēties, ko ļaudis par šo cilvēku domā. Tad sapratu – nav jēgas. Viss tāpat skaidrs. Viņš ir viens no labākajiem radio dīdžejiem valstī. Un šeit pat nav jāmeklē sarežģītā veiksmes atslēga. Visa pamatā ir patiesa vēlme klausītājam iedot to pašu labāko un cilvēcīgāko, kas pasaulei atvērtajā dvēselē atrodas.
Egons savos 28 gados ir paspējis darboties vairākās radiostacijās, vadījis arī jauniešu vidū tik pazīstamo iepazīšanās raidījumu „Randiņš” Latvijas televīzijā. Jau vairākus gadus viņš strādā radio SWH, reitingu ziņā visklausītākajā raidstacijā Latvijā. Taču es saprotu, ka šim cilvēkam principā ir nospļauties uz visām reitingu tabulām un sevis demonstrēšanu. Galvenais ir klausītājs un tas, ko viņš emocionāli var gūt, baudot dīdžeja sniegumu. Sarunas beigās Egons vien piebilst: „Piedod, man tāds stiķis – mēdzu aizrunāties.” Darbs Radio 3
Dzimtā pilsēta Sigulda. Cēsis viņš pirmo reizi patstāvīgi esot apciemojis 18 gados. Varbūt bērnībā kopā ar vecākiem uz tirgu gadījies aizbraukt, bet par to gan viņš tā īsti pārliecināts nav. „Strādāju Siguldas rādžiņā. Kādu vakaru atbraucu mājā un avīzē ieraudzīju sludinājumu, ka Radio 3 rīko kaut kādu pasākumu. Pirms tam tikai nedaudz biju dzirdējis par šo radiostaciju, domāju – nu, jāaizlaiž uz to pasākumu. Aizbraucu uz Cēsīm, uzreiz sameklēju rādžiņu, iegāju studijā. Tur sēdēja džeks ar brillītēm un taisīja rock kalendāru. Noskaidroju, ka šis vīrietis ir Huga, viņš vēl aizvien tur strādā. Tāds vecs buks. Beidzās tiešraide, mani nepazīstot, viņš izvilka pudeli un prasīja, vai negribot iedzert. Pasēdējām, tad aizlaidām uz parku. Sapazinos ar cilvēkiem no Radio 3, aizgāju uz pārrunām, un tā viss sākās,” stāsta Egons. Neko tādu viņš nebija gaidījis. Bet dīdžejiem jau tā esot – ja aizbrauc uz kādu pilsētu, kurā ir radiostacija, noteikti gribas arī paskatīties, kā tur viss notiek.
„Tā nu es apvienoju Siguldas un Cēsu radio. Visu laiku sanāca, ka no rīta līdz vakaram esi darbā vai ceļā. Tādā ritīgā ritenī veselu pusotru gadu. Sapratu, ka to vairs nevaru izturēt. Pārvācos uz Cēsīm. Nekas tāpat nemainījās, jo nevarēju no Siguldas darba aiziet. Turklāt man nebija sava auto, braucu vai nu ar sabiedrisko, vai arī ar stopiem. Pēdējo pusgadu, ko pavadīju Cēsīs, strādāju tikai Radio 3. Tad man piezvanīja Ēriks Niedra, kāds labvēlis acīmredzot bija mani ieteicis. Par to liels paldies. Radio Star FM bija nepieciešams rīta cilvēks. Pat nepagāja divas nedēļas, kad man jau vajadzēja sākt strādāt jaunajā darba vietā. Tā nu mēs ar labāko draugu un pāris maisiņiem, kuros atradās tikai diski, pārvācāmies uz Maskačku Rīgā,” viņš stāsta un pie reizes izrēķina, ka radio sācis darboties 15 gadu vecumā.
„Bet Radio 3 man veicās labi. Sākumā strādāju pa dienu, tad no rīta ielika, un tas jau skaitās diezgan kruti. Nozīmē, ka esi labs,” teic Egons. Viņam, līdzīgi kā pārējiem, svarīgs esot darba novērtējums. Cilvēkiem, kas veic garīgo darbu, ik pa laikam esot jāpasaka, kādi bijuši trūkumi, kādas veiksmes. „Tu pats arī visu, ko dari, analizē, vērtē, centies vairs nepieļaut vecās kļūdas. Visādi ir bijis, bet gan Radio 3, gan Siguldas radio, gan Star FM gūtā pieredze ir neatsverama. Bez tās es daudz ko tagad nevarētu izdarīt. To devums manai attīstībai bija ļoti svarīgs. Viss sākās ar kasešniekiem
„Tā jau visu laiku tas klikšķis uz radio man ir bijis. Sākumā ar čomiem pa vakaru mētājāmies riņķī, un kāda skolas biedra mamma baigi pārmeta, ka neko jēdzīgu nedarām. Un tad mēs izštukojām, ka taisīsim skolā dejas. Tajā laikā vēl ar kasešniekiem laidām disko un ne tikai savā skolā vien. Beigās sanāca tā, ka pārējie džeki sacīja, ka viņiem neesot forši. Man gan kaut kā baigi iepatikās. Tā arī viss iesākās.
Nu, ja neskaita to, ka pavisam bērnībā gribēju būt taksists un bārmenis, tad nākamā vēlme tikpat spēcīga bija radio dīdžejs. Šī apjausma kā no gaisa nokrita. Tad jau nemaz tik viegli nevarēja uztvert radio viļņus. Pirmais, kur varēja dzirdēt rietumu mūziku ar dīdžejiem, bija radio Luksemburga. Atceros, kā ar brāli ķīlējām rādžu, lai tikai varētu to uztvert.”
Egons Cēsīs ieguvis savus labākos draugus. Ar ko atšķiras dzīve tagad Rīgā, esot diezgan grūti pateikt. Viss atkarīgs no tā, kā to uzver. Rīga viņam ir radoša pilsēta: „Var jau atzīt, ka tā atņem enerģiju. Kādreiz, kad braucu uz galvaspilsētu reizi mēnesī kaut ko nopirkt, Rīga šķita pārāk darbīga, bet tagad, dzīvojot šeit, tieši to arī vajag. Te var atrast vietu, kur nolīst un dabūt mieru. Bet, ja Cēsīs gribēsi dabūt nemieru ap vienpadsmitiem pirmdienas vakarā, tev tas neizdosies. Negribas jau teikt nevienu sliktu vārdu par abām pilsētām, bet man patīk Rīgas ātrums.” Komandas darbs, kurā jārod nemitīga izaugsme
Egons tieši atzīst, ka vēl nav sasniedzis pilnīgāko izaugsmi. Cilvēks jau nekad to nevarēšot sasniegt, jo vienmēr nemitīgi turpinās tajā augt un pilnveidoties: „Dīdžeji, kas vēlas būt kvalitatīvi, pret sevi ir ļoti piekasīgi. Es vismaz reizi mēnesī noklausos savus ierakstus un tad saprotu – tur nav labi, šeit nav labi. Visu izanalizēju, un katrs sīkums rada nemieru, tāda sajūta, it kā spārdītu mazu iedomātu miskasti zem galda. Visu laiku jācenšas parādīt izaugsmi. Tas nav – ieroc trīs stabus, uzcel sētu. Šeit tā tieši nevar redzēt rezultātu.
Visiem cilvēkiem tu nekad nebūsi labs. It sevišķi, ja tev ir tūkstošiem klausītāju. Un tu to apzinies. Bet tiem, kam nebūsi labs, tu tāpat neko nevari izdarīt. Bet vari pēc iespējas labāk darīt savu darbu. Un to mēs visi cenšamies. Svarīgi arī ir tas, ka rādžiņš nav viena cilvēka darbs. Te nav viens galvenais dīdžejs un pārējie kā palīgstrādnieki. Mēs visi esam komanda un kopā būvējam šo iedomāto māju. Šeit tu kolēģus izjūti kā sev tuvus cilvēkus.
Radio ir slimība, tur nu vairs neko nevar izdarīt. Ja reiz esi saslimis ar to, tev par visām varītēm atkal un atkal ir jātiek ēterā, jo citādi šķiet, ka viena daļa dzīves ir nozagta.
Ar laiku, protams, jāiemācās sadzīvot ar to, ka tev ir draudzene, draugi un ģimene. Bet viena daļa no dvēseles atradīsies radio. Zini, kas ir baigi labi? Kad esmu ēterā, es pilnīgi vairs nedomāju par sadzīviskām lietām un savām nebūšanām, man ir vai nav nomaksāti rēķini. Laikā līdz ēteram par to var bišķīt paškroboties, bet tad, kad ieeju studijā, tas viss pazūd. Radio man ir kā labas zāles pret ikdienas problēmām. Šeit es jūtos ļoti labi, tā ir atkarība, pat trakāka nekā no smēķēšanas.” Jēga ir tikai tam darbam, kas patiešām patīk
“Kas ir mans prieks? Tad, kad kaut ko labu ar radio palīdzību varu izdarīt. Man vislabāk atmiņā palicis kāds brīdis, kad strādāju Radio 3. Tur sākumā nebija dziesmu Top 10. Un es izdomāju, ka vajag. Kad bija šī TOPa jubileja, kolēģe man bija baigo pārsteigumu uztaisījusi. Aizgāju uz darbu, un studija bija izrotāta kā uz svētkiem – ar baloniem un lentēm. Radio vēsturē tas man ir lielākais prieks.
Es nevienu negribu mācīt dzīvot. No personīgās pieredzes varu teikt – ja darbu darīsi bez attieksmes, tikai naudas dēļ, nekas baigi labais tur nesanāks. Bet dažiem jau citas izejas nav. Un to es nekādā veidā nevaru nosodīt. Ir forši, ja tu dari to, kas tev patīk, bet, ja ne – tad nauda ir vismaz viens risinājums. Tas ir tāpat kā dzīvot kopā ar meiteni, kura tev ne visai patīk. Darīt to tikai tāpēc, ka citi tā dara. Agri vai vēlu tas beidzas. Bet šeit jau atkal jāskatās – var beigties arī attiecības, kas ir veidotas citādāk. Nekad jau nevar zināt. Var paveikties, var nepaveikties. Galvenais – klausīt savai sirdij, nevis apkārtējiem, jo katram ir sava krāsu paletīte, ar kuru darboties. Citu cilvēku ota, savu dzīvi krāsojot, tev nederēs. Redz, kā man dzejā sanāca! (Smejas.)
Man bieži jautā: “Klausies, es arī gribu strādāt radio, kā tur var tikt?” Man atbilde ir vienkārša: “Ja jūti īstu interesi par radio, tu noteikti atradīsi vietu kādā nelielā radiostacijā, lai saprastu, vai tas tev patiešām patīk un vai tu to vari vispār darīt. Abas šīs lietas ir svarīgas. Un tad tik pa pakāpienam uz augšu. Nevajag sasteigt. Rezultātu steigai mums lieliski parādīja visi šie daudzie realitātes šovi. Slavas augstumus tu vari sasniegt vienā mirklī, bet ir jāgatavojas, ka otrā mirklī par tevi tikpat ātri aizmirsīs. Lēnu garu un mērķtiecību.” Ar mani visu laiku notiek brīnumi
“Es ticu brīnumiem. Piemēram, pēc ziemas nāk pavasaris – tas ir mans brīnums. Visi to jūt, es arī. Vairāk vajag saskatīt labo! Skatos internetā, cilvēkiem ļauts izteikt komentārus gandrīz par visu, cik tur tomēr daudz negāciju rodams. Ja cilvēks vienmēr meklēs sliktumus, viņš brīnumu neieraudzīs. Jo mazāk slikta laidīsim klāt, jo mazāk tas ar mums notiks. Nesaku, ka to vispār nevajag, ir jāzina, kādā pasaulē dzīvo, bet es ieteiktu vairāk interesēties par to, kā kādam iet, nevis neiet.
Viss, kas dzīvē ar tevi ir noticis, ietekmē skatījumu uz pasauli. Es uzskatu, ka personība rodas jau piedzimstot. Tikai par pasauli viņa vēl neko daudz nezina, tā veidojas dzīves laikā – uzsūc to, kas svarīgs, veido sevi. Mans pirmais dzīves modelis bija ģimene. Tā ir svēta lieta, par ko es īsti negribu runāt. Visādi ir bijis. Arī ne visai labas lietas. Un es negribu stāstīt, tas ir tikai man, to es atstāju sevī.” Strādāt citādāk, nekā rakstīts mācību grāmatās
“Radio kā medijs man patīk vislabāk, jo tas neatņem uzmanību no tā, ko dari. Piemēram, internets un televīzija ierobežo, jo tam ir jāvelta visa uzmanība, nevari darīt kaut ko citu.
Kādām īpašībām jāpiemīt dīdžejam? Te neprasīs, vai esi jautrs, komunikabls un izpalīdzīgs. Nav tādas taisnības, kas ir labs radio žokejs, jo klausītāji ir dažādi. Tu nevari sev iestāstīt – es strādāšu radio un būšu baigais Jautrītis. Nu nevar. Tāds, kāds esi dzīvē, tāds tu esi arī ēterā. Svarīgākais ir mīlestība pret mūziku. Man patīk dīdžeji, kas strādā bišķiņ citādāk, nekā rakstīts mācību grāmatās. Nu, piemēram, tur teikts, ka neesot pareizi dziedāt līdzi dziesmām. Daži ļoti labi žokeji to dara, bet dara baigi labi.
Es uzskatu, ka radio ir jābūt tādam kā noslēpumam. Man patīk, kad cilvēki atnāk uz radio un ar baigo interesi skatās: „A, tad no šejienes tas viss nāk! Te ir tie mikrofoni! Un šeit sēž Ufo ar Fredi? Kad esam ēterā, neviens taču nestāsta, ka tagad, redz, es piespiedīšu sarkano pogu un jūs dzirdēsiet reklāmu.” Tu nevari melot sev
Kaut arī darbs Egonam nesis daudzus pozitīvus un jaukus mirkļus, viņš tomēr atzīst, ka tas nav viegli. Dīdžeji kaut ko rada, taču pāri no tā nekas nepaliekot, jo nākamajā dienā viss jāsāk no jauna. “Tas ir vienas dienas pasākums. Tas nav kā gleznotājam – radi mākslas darbu, ko redzēs arī pēc 100 gadiem. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc uzskatu, ka vajag vairāk labā. Ja manos spēkos ir kādam radioklausītājam vakarpusi padarīt gaišāku, tad es redzu jēgu tam, ko es daru. Nesaku, ka izmainīšu pasauli, bet varbūt trīs cilvēki uz pasauli paskatīsies citādāk. Manuprāt, cilvēkiem vajadzētu lielāku vietu atvēlēt sapņiem, jo tie virza mūsu dzīvi,” saka Egons un novēl to visiem lasītājiem.
Komentāri